Pavadīt viņu bija manas dzīves grūtākais pārbaudījums. Grūtāks par darba zaudēšanu, visa mana dzīve, šķiet, bija iepakota tajos divos milzīgajos čemodānos un mugursomā, ko viņa neveikli uzmeta uz pleca, cenšoties izskatīties pieaugusi un neatkarīga.
Mana astoņpadsmitgadīgā meita, mans vienīgais bērns, Anna, devās mācīties – uz citu pilsētu, četru simtu kilometru attālumā. Mēs stāvējām uz perona, es devu pēdējos norādījumus: “Nēsā cepuri,” “Ēd zupu,” “Svešiem neatver,” “Zvani man.” Viņa māja, apskāva mani un steidzīgi devās, izliekoties, ka acī iekritusi skropsta. Bet es… es tik tikko turējos.
Pirmās nedēļas un klusais trauksmes Zvans
Pirmās nedēļas bija eiforijas pilnas – viņa sūtīja fotogrāfijas ar jauno istabu kopmītnē, kādu dīvainu ēdienu no studentu ēdnīcas. Stāstīja par jaunām iepazīšanām, par sarežģītām, bet interesantām lekcijām. Es par viņu priecājos, lepojos, mana meitene pieaug.
Pēc tam sajūsma mazinājās – tas ir normāli, es domāju. Sākās rutīna, mācības, mūsu sarunas kļuva īsākas. — Kā iet, meitiņ? — Normāli, mammu. Nogurusi, daudz uzdod. — Tu ēd? — Jā, jā, viss labi. Mammu, man jāskrien, mums seminārs, bučas. Viņas balss… tā kļuva citāda, blāvāka un tālāka nekā tie četri simti kilometri, kas mūs šķīra. Es to norakstīju uz nogurumu, rudeni, sesiju.
Pati cietu no “izlidojušās ligzdas sindroma”, un man šķita, ka es vienkārši projicēju savas ilgas uz viņu. Mans vīrs (otrais vīrs, Māris) man teica: “Atlaid viņu, Līga. Viņa ir pieaugusi. Ļauj viņai elpot, tu viņu apgrūtini ar savu aizbildniecību.” Es piekritu, centos.
Četri simti kilometru neizskaidrojamas trauksmes
Bet mātes sirds ir iracionāls muskulis, tā sāp bez saraksta. Kādu nakti es pamodos no neizskaidrojamas, ledainas trauksmes, vienkārši apsēdos gultā un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Kaut kas ir noticis. Es zvanīju, viņa necēla. Zvanīju vēlreiz, ilgi zvanīja… un atmeta. Pēc minūtes atnāca ziņa:
Mammu, es guļu, viss ok. Rīt piezvanīšu. Bet es vairs nevarēju atrast sev vietu. Nākamajā dienā es paņēmu brīvdienu. Pateicu vīram, ka braucu darba darīšanās, iesēdos mašīnā un devos ceļā bez brīdinājuma. Četras stundas ceļā es galvā grozīju visbriesmīgākos scenārijus. Kāds slikts notikums? Nelaimīga mīlestība? Man šķita, ka esmu sagatavojusies visam.
Satikšanās, kas uzreiz šķita “ne tā”
Es atvēru viņas istabas durvis ar savu atslēgu, ko viņa man bija atstājusi “jebkuram gadījumam”. Viņa bija tur, sēdēja gultā ar klēpjdatoru. Ieraugot mani, viņa notrīsēja un uzsmaidīja, bet tas bija tik mokošs, tik viltots smaids, ka man viss iekšā sastinga.
— Mammu? Bet tu… tu kāpēc nebrīdināji? — Pārsteigums! – es mundri samelojos. – Nolēmu apraudzīt, atvedu pīrāgus. Viņa neizskatījās labi. Bija notievējusi, bet seja, dīvaini, šķita pietūkusi, bāla āda, acis sarkanas.
Tieši tā, visu nakti bija emocijās dēļ puiša, – man ienāca prātā. Mēs dzērām tēju ar maniem pīrāgiem, ko viņa gandrīz neēda. — Es neesmu izsalkusi, mammu, mēs ar meitenēm tikko pusdienojām. Viņa runāja ātri, satraukti, stāstīja par mācībām, par pasniedzējiem, bet es redzēju, ka viņa nav ar mani, bija saspringta kā stīga un nepārtraukti skatījās pulkstenī.
— Labi, es vismaz nedaudz sakārtošu, palīdzēšu tev, – es piedāvāju, gribēdama kaut ko darīt. — Nevajag, mammu, es pati! — Kas tur tāds, es vismaz iznesīšu miskasti…
Es pastiepos pēc miskastes spaiņa, kas stāvēja pie viņas galda, un tad viņa burtiski metās pie manis, aizšķērsojot ceļu. — Es teicu, nevajag! – viņa gandrīz iekliedzās. – Es pati iznesīšu!
Tādu reakciju es negaidīju – tas nebija tikai lūgums, bet pavēle, un viņas balsī zvanīja tik īstas bailes, ka mana trauksme pārvērtās pārliecībā. Es jutu nelaimi. Es viņu atgrūdu, maigi, bet neatlaidīgi. — Anna, kas notiek? Es atvēru spaiņa vāku, virspusē bija parastas atkritumu – papīriņi, tējas maisiņi, bet es iedziļinājos un sastingu.
Viss spaiņa dibens bija noklāts ar šokolādes batoniņu, cepumu, čipsu, vafeļu iesaiņojumiem. Viss lētākais un blakus, tajā lipīgajā juceklī – tukši blisteri. Es izvilku vienu, tur bija līdzekļi pret vēdera izejas traucējumiem. Es skatījos uz to, un smadzenes atteicās ticēt. Es pacēlu acis uz meitu. Viņa stāvēja pie sienas, aizsegusi seju ar rokām, un viņas pleci bez skaņas trīcēja. Viņa klusēja, bet aizrijās no kauna.
Tajā sekundē es sapratu visu: gan pietūkušo seju, gan sarkanās acis, gan noslēpumus, gan nevēlēšanos ēst manus pīrāgus. Mana meita, mana gudriniece, bija nonākusi ēšanas traucējumu lamatās. To, ko es tajā brīdī pārdzīvoju, nevar aprakstīt vārdiem. Tās nebija tikai bailes.
Mana vēsture, diemžēl, nav unikāla. Tūkstošiem meiteņu un zēnu, dodoties prom no mājām uz jaunu, pieaugušo dzīvi, salūst zem tās svara.
Mēs, vecāki, redzam fasādi: iestāšanās, lepnums, “viss ir labi”. Mēs neredzam iekšpusi – tas ir kolosāls stress. Psihologi to sauc par “adaptācijas stresu”. Vakardienas bērns, apņemts ar rūpēm, nonāk pasaulē, kurā viņam pašam viss jārisina. Sadzīviskās problēmas (gatavošana, mazgāšana, budžets), ko viņš nekad nav zinājis.
Akadēmiskā slodze, kas ir daudzkārt augstāka par skolas slodzi. Jauna vide, kurā atkal jāveido sociālās saites, jāmeklē draugi, jāpierāda sava autoritāte. Vientulība, milzīga, vientulība kopmītnes istabā vakaros. Un, kad viss apkārt iziet no kontroles – mācības, attiecības, sadzīve, psihe meklē to, ko var kontrolēt. Un visvieglāk ir kontrolēt ēdienu un savu ķermeni.
Atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka palaidu garām arī citas acīmredzamas pazīmes: Sociālā izolācija. Viņa pārtrauca stāstīt par draugiem. Cilvēki ar ET izvairās no mielastiem, jo nevar tos kontrolēt. Nogurums un garastāvokļa maiņas. Elektrolītu līdzsvara traucējumi skar nervu sistēmu, izraisot apātiju un aizkaitināmību.
Fiksācija uz ēdienu. Viņa vai nu izvairījās no sarunām par ēdienu, vai, gluži pretēji, aizrāvaas ar kulinārijas blogiem – skatījās to, ko nevarēja atļauties. Bieži gājieni uz vannas istabu tūlīt pēc ēšanas. Es to pamanīju mājās, bet norakstīju uz sagadīšanos. Es apsēdos viņai blakus uz gultas, nezināju, ko teikt. Es vienkārši viņu apskāvu – viņa bija ledaina.
— Anna, – es nočukstēju. – Es tevi mīlu, lai kas notiktu, es tevi mīlu. Bet tas… tas ir ļoti bīstami. Tu esi nelaimē, un es tev palīdzēšu.
Vissvarīgākais, ko es sapratu tajā brīdī: nedrīkst kliegt un apsūdzēt (“Kā tu varēji?”, “Tu esi sajukusi?”). Nedrīkst apelēt pie loģikas (“Vienkārši pārtrauc to darīt!”) – tas nestrādā. Jūsu bērns jau ienīst sevi par šo vājumu, viņš gaida apsūdzības, bet viņam ir nepieciešama pieņemšana.
Mēs runājām visu nakti. Viņa bija emocionāla un stāstīja par to, cik vientuļa jūtas, kā baidās neattaisnot manas cerības. Par to, ka jūtas kā “neviens” salīdzinājumā ar citiem, veiksmīgākiem kursabiedriem. Kā reiz salūza uz ātro uzkodu (fast food), izjuta šausmas par savu “vājumu” un internetā atrada “veidu”, kā visu labot, un šis veids viņu ievilka kā purvs.
Es neaizbraucu nākamajā dienā, es paliku. Mēs devāmies uz universitātes psiholoģisko centru. Pēc tam es atradu privātu psihoterapeitu, kas specializējies tieši ET – mēs sākām kursu.
Tagad ir pagājuši gandrīz divi gadi, viņa pabeidz otro kursu – joprojām terapijā, bet viņa ēd, smejas, viņai ir parādījušies īsti draugi, viņa vairs neslēpj miskasti. Es rakstu to nevis, lai jūs nobiedētu, bet lai lūgtu: klausieties savos bērnos, pat ja viņi ir četru simtu kilometru attālumā.
Klausieties nevis vārdus, bet intonācijas, ticiet savai intuīcijai. Ja mātes sirds kliedz par trauksmi – tā nav “paranoja”, bet iemesls sēsties mašīnā un braukt, pat bez brīdinājuma.
