Rūdolfs jau sen bija noguris no dzīves, kuru viņš vilka visus šos gadus. Katrs rīts bija vienāds: blāva gaisma no loga, kas krīt uz tukšo gultas pusi. Tur kādreiz gulēja Dace
Viņa pazuda pirms divdesmit gadiem. Neaizgāja – pazuda. Virtuvē atstāja dziestošu tējkannu, uz dīvāna atvērtu grāmatu un mēteli, kas tā arī karājas priekšnamā, it kā viņa tūlīt atgrieztos. Bet Dace neatgriezās. Sākumā Rūdolfs zvanīja, līmēja sludinājumus. Pēc tam – vienkārši staigāja. Klīda pa ielām, ieskatījās garāmgājēju sejās, iegāja kafejnīcās, kur viņi dažreiz sēdēja divatā. Taču Dace bija pazudusi, neatstājot nevienu pašu mājienu par savu atrašanās vietu.
Viņiem ar sievu nebija nesaskaņu, viss bija labi. Izskrēja pēc piena vai ko viņa tur gribēja veikalā nopirkt… bet…
Tagad Rūdolfa dzīve bija pelēku darbdienu virkne. Darbs arhīvu nodaļā, kur viņš pārvietoja putekļainas mapes no vietas uz vietu. Ceļš uz mājām, kur viņš vienā un tajā pašā kioskā pirka vienu un to pašu sastingušu picu. Dzīvoklis, kurā laiks it kā bija sastindzis. Kāpēc tā bija? Kāpēc viņa pazuda? Ja vien varētu saņemt atbildi – vai viņai vismaz viss ir kārtībā. Kas ar viņu notika?
Dažreiz vīrietim rādījās sapņi par Daci. Sapnī viņa smējās, runāja, ņēma viņu aiz rokas. Un tad Rūdolfs pamodās un atkal redzēja tukšu gultu. Tieši šī iemesla dēļ pamosties pilnībā negribējās. Kāda tam jēga? Vismaz sapnī viņi varēja palikt kopā un baudīt viens otra sabiedrību. Tikai šādu īslaicīgu un maģisku tikšanos brīžos vīrietis sajuta vēlmi atkal būt.
Komandējumā Rūdolfu nosūtīja negaidīti. Agrāk viņš vienmēr atteicās, baidījās, ka pametīs dzīvokli, un Dace atgriezīsies un neatradīs viņu. Tomēr priekšniekam nepiekrist nevar. Tiks atlaists no darba. Skatīdamies uz darbinieku priekšnieks pastiepa aploksni ar biļetēm:
– Uz galvaspilsētu tu brauc, Rūdolf! Rīt. Mēs pieprasījām dažus dokumentus no arhīva, tie mums ļoti nepieciešami. Nevar nosūtīt, jo tie ir ļoti svarīgi papīri. Brauksi pats, personīgi. Neaizmirsti, ka ar galvu par tiem atbildēsi, tāpēc tu tur neklīsti apkārt, izdari darbu un uzreiz atpakaļ.
Rūdolfs pamāja. Viņam bija vienalga. Tagad viņš vairs neticēja, ka Dace atgriezīsies pēc tik daudziem gadiem. Nebaidījās palaist garām iespējamu tikšanos. Viņš vairs nekam neticēja. Vienkārši pildīja visus uzdevumus. Tā bija vieglāk.
Sākumā vientuļās sievietes no darba centās kolēģi uzmundrināt. Skaists, darbīgs vīrietis pazuda. Katra gribēja pievērst viņa uzmanību sev, bet ātri saprata, ka tas viss ir bezjēdzīgi. Rūdolfs palika uzticīgs savai mīļotajai, neskatoties uz to, ka viņa jau sen vairs nebija blakus. Viņš atslēdza visas emocijas. Vilciens uz galvaspilsētu atgāja vakarā. Rūdolfs stacijā ieradās laicīgi, kioskā nopirka sviestmaizi ar gumijas desu un mazu pudeli – nevis jautrībai, bet vienkārši, lai miegs nāktu ātrāk.
Kupejā bija tukšs – acīmredzot atvaļinājumu sezona vēl nebija sākusies. Rūdolfs nolika čemodānu plauktā, novilka žaketi, rūpīgi pakāra to uz āķa un apsēdās pie loga. Aiz stikla zibēja pilsētas ugunis, pēc tam – tumši lauki. Kaimiņš trāpījās kluss – gulēja sev uz augšējā plaukta, lasīja grāmatu. Tas ir labi. Runāt ar kādu nebija ne mazākās vēlmes.
Rūdolfs atskrūvēja vāciņu un padzērās. Uz viņu tas jau sen vairs neiedarbojās, nepalīdzēja. Vīrietis apgūlās, ietinās cietajā segā un aizvēra acis. Miegs atnāca pārsteidzoši ātri, smags un dziļš. Vīrietim rādījās Dace.
Viņa stāvēja uz perona vieglā vasaras kleitiņā, neskatoties uz to, ka viss apkārt bija aizputināts ar sniegu. Dace it kā nejuta aukstumu. Viņa smaidīja, skatoties uz vīru, bet raudzījās viņā ar savām lielajām zilajām acīm tā, it kā skenētu viņa dvēseli.
– Kur tu esi? Kāpēc neatnāc? Cik ilgi man jāgaida tava atgriešanās? – jautāja Rūdolfs, sperot soli pret sievu, bet viņa it kā attālinājās no viņa.
– Tu taču zini. Atlaid mani, Rūdolf. Dzīvo tālāk. Jau neko nevar mainīt. Esmu vainīga tavā priekšā. Piedod, ka atstāju tevi.
Vilciens ierāvās, un Rūdolfs pamodās. Kupejā bija tumšs, tikai vāja lukturu gaisma aiz loga izrāva no tumsas nobružātās vagona sienas. Vilciens atkal strauji ierāvās. Vīrietim no augšējā plaukta nokrita grāmata, un no tās izlidoja fotogrāfija. Nolaižot kājas no plaukta, Rūdolfs ieslēdza gaismu un gribēja pacelt grāmatu, bet viņa skatiens pielipa fotogrāfijai, un sirds sāka sisties ātrāk.
Viņa Dace, tik jauna un spēka pilna, smaidīja no fotogrāfijas, it kā šie gadi nebūtu pagājuši, it kā divdesmit gadi nebūtu palikuši aiz muguras. Fotogrāfija bija uzņemta nesen, bet vai tas ir iespējams?.. Vai tiešām viņa varēja nemaz nemainīties? Nevienas krunciņas. Neviena sirmuma. Likās, ka laiks viņu nemaz nav skāris. Jauns puisis nokāpa no sava plaukta un pastiepās pēc fotogrāfijas, bet Rūdolfs tikai stiprāk saspieda to pirkstos un paskatījās uz savu kaimiņu.
– No kurienes?.. No kurienes jums manas sievas foto? – jautāja vīrietis.
Kļūdas nevarēja būt. Tā noteikti ir viņa. Tās pašas milzīgās zilās acis, tās pašas bedrītes lūpu kaktiņos, tā pati dzimumzīme uz kakla. Tā ir viņa Dace.
– Jūsu sievas? – puisis bija pārsteigts. – Piedodiet, bet jūs kļūdāties. Tā ir mana sieva. Sanita.
Bet viņš joprojām nespēja izlaist foto no rokām. Mājot ar galvu, viņš izņēma no žaketes iekšējās kabatas savas mīļotās foto un parādīja apmulsušajam puisim.
– Mana Dace. Viņa pazuda pirms divdesmit gadiem. Šī taču ir… viņas precīza kopija. Kā tas var būt?
Vīrieša kaimiņš iepazinās kā Mārcis. Viņš teica, ka bijis komandējumā un tagad atgriežas galvaspilsētā pie savas mīļotās sievas. Sanitai tikai nesen palika deviņpadsmit. Viņi apprecējās pirms dažiem mēnešiem.
– Jums vajadzētu satikties un ar viņu aprunāties. Varbūt viņas vecāki varēs jums kaut ko pastāstīt? Zinu, ka Sanita uzauga audžuģimenē. Viņas māte aizgāja dzemdību laikā, un par tēvu nekas nebija zināms. Sanita teica, ka gribētu uzzināt vismaz kaut ko par savu ģimeni. Varbūt jūs tiešām esat kaut kā saistīti.
Rūdolfs acumirklī atskurbās. Viņš skatījās uz abām fotogrāfijām un nespēja noticēt, ka šis nejaušais komandējums var dot viņam kaut kādu atrisinājumu tik sarežģītam stāstam. Meklējot mīļoto sievieti visos garāmgājējos, tagad baidījās, ka ir nokavējis. Tūlīt pat no vilciena vīrietis devās kopā ar Mārci. Viņam bija svarīgi noskaidrot patiesību. Domāt par darbu tādā brīdī nebija iespējams. Varbūt viņš kļūdījās. Varbūt Sanitai nebija nekāda sakara ar viņa Daci, bet taču liegt tik spēcīgu līdzību nevarēja.
Sanitas vecāki uzaicināja Rūdolfu dzert tēju uz vasaras verandas. Pati meitene bija darbā, tāpēc pagaidām satikties ar viņu viņš nevarēja.
– Mēs neko nezinājām par sievieti, kuru uzņēmām, – sāka savu stāstu Sarmīte, tiklīdz Mārcis maigi pastāstīja par sava kupejas kaimiņa sarežģīto likteni un viņu satikšanos vilcienā.
– Mēs ar vīru atgriezāmies no atvaļinājuma ar mašīnu. Uz šosejas ieraudzījām sievieti un apstājāmies, piedāvājot palīdzību. Viņa neko neatcerējās par sevi. Teica, ka viņa pārcietusi, kas varētu būt viens no atmiņas zuduma iemesliem. Sieviete nezināja pat savu vārdu, nevarēja paskaidrot, kas ar viņu noticis. Noskaidrojās, ka viņa ir stāvoklī, bet viņa to neatcerējās vai nezināja. Viņa izvēlējās sev vārdu Nadīne. Mēs ar vīru nolēmām viņu pieņemt, nosūtījām visu nepieciešamo informāciju, bet šķita, ka mūsu vēršanos neuztvēra nopietni.
Toreiz teica, ka tādu ir daudz, un radiniekus izdodas atrast ļoti retos gadījumos. Nezinu, kā tā sanāca, ka viņi nereaģēja, ņemot vērā jūsu vēršanos par sievas meklēšanu. Ļaujot Nadīnei palikt zem mūsu mājas jumta, mēs cerējām, ka viņa visu atcerēsies, varēs atgriezties mājās. Nadīne palīdzēja mājas darbos, bija ļoti gaišs, labs cilvēks. Mēs ar viņu sadraudzējāmies. Viņa ilgi teica, ka viņai ir jāatceras kāds ļoti nozīmīgs.
Iespējams problēmas bija šī stresa dēļ? Viņa lūdzās parūpēties par viņas meitu, neatstāt Sanitu. Un mēs ar vīru nolēmām paņemt viņu, jo savu bērnu mums nebija. Mēs nodomājām, ka tas ir debesu dāvana. Protams, bija grūti, tādā situācijā nav priekam laika, bet es apsolīju darīt visu, lai kļūtu par labu māti mazulītei. Mēs cienīgi atvadījāmies no Nadīnes, izdarījām viņai visu, ko spējām. Jūs ilgi meklējāt savu sievu bet, ja gribat pārliecināties, ka Nadīne bija tā pati Dace, ka Sanita ir jūsu bioloģiskā meita, vajadzētu veikt DNS testu.
Rūdolfs bija gatavs piekrist jebkam. Aizbraucis pēc priekšnieka uzdevuma, viņš sarunāja paspēt pabeigt visus darbus pēc iespējas ātrāk, un tad doties to noskaidrot. Sarmīte uztraucās par Sanitu, tāpēc lūdza vīrieti atrasties tur dažādos laikos ar meiteni, jo, ja viņi izrādītos sveši viens otram cilvēki, nevajadzēja lieki kaitināt ar iepazīšanos.
Pabeidzis darbus, Rūdolfs bija spiests atgriezties dzimtajā pilsētā. Mieru nedeva doma, kā viss tālāk izvērtīsies. Vīrietis dzīvoja rezultātu gaidās. Viņš visu laiku domāja, kas varēja notikt ar viņa sievu, ja tā patiešām bija viņa? Tagad jau bija neiespējami uzzināt. Tomēr viņš varēja nolikt ziedus, normāli atvadīties no viņas, varēja iepazīties ar meitu.
Pēc divām nedēļām atnāca rezultāti, kas apstiprināja, ka Rūdolfs tiešām ir Sanitas tēvs. Vīrietis palūdza atvaļinājumu uz sava rēķina un atkal metās uz galvaspilsētu. Sarmīte ar vīru netraucēja tēva un meitas saziņai. Viņi saprata, kādā situācijā visi ir nonākuši, un žēloja Rūdolfu.
Sanita ar piesardzību attiecās pret savu īsto tēvu. Viņa gribēja uzzināt kaut ko par savu īsto ģimeni, bet baidījās. Tomēr Mārcis bija blakus un solīja, ka nevienam neļaus viņu aizskart. Kopā ar Rūdolfu meitene aizbrauca pie mātes atdusas vietas, lai noliktu ziedus. Rūdolfs ilgi tur sēdēja. Viņš solīja, ka tagad centīsies darīt visu, lai meita uzzinātu, cik brīnišķīga bija viņas māte, lai viņai nepietrūktu nekā.
Stāstīdams meitai, kāda bija viņu kopdzīve ar Daci, Rūdolfs atdzīvināja atmiņā visus labākos brīžus, kas pavadīti kopā ar mīļoto. Lai gan viņi ar Sanitu tikai iepazinās, viņi bija tuvi cilvēki un bija gatavi atbalstīt viens otru. Sarmīte ar vīru piedāvāja Rūdolfam palīdzēt ar pārcelšanos uz galvaspilsētu un darba meklēšanu tur, bet viņš pagaidām nevarēja pamest vietu, kur viņi dzīvoja ar Daci.
Lasi vēl: Pēc sudraba kāzu jubilejas es noīrēju dzīvokli, bet mans vīrs Valdis joprojām nesaprot kāpēc
Viņu dzīvoklis glabāja tik daudz atmiņu. Vīrietis apsolīja parādīt visu meitai un pastāstīt vairāk par māti. Viņš deva vārdu, ka, tiklīdz galīgi atlaidīs, viņš varēs pārcelties, lai rūpētos par Sanitu un būtu viņai blakus.
Nejauša satikšanās vilcienā palīdzēja tēvam un meitai atrast vienam otru. Lai gan Rūdolfs zaudēja cerību atkal apvienoties ar sievu, bet tagad viņš zināja, ka viņa skatās uz viņu no debesīm, un katru dienu runāja ar viņu. Viņš lūdza par taisnīgumu un sodu tiem, kuru dēļ Dace pazuda un nespēja atrast vīru.
Pateicās Sarmītei ar vīru, ka parūpējās par viņa mīļoto un izaudzināja viņu meitu. Pateicās Mārcim par to, ka viņš apņēma Sanitu ar savu mīlestību. Rūdolfs, šķiet, bija gatavs atlaist pagātni un dzīvot tālāk tiem, kam bija nepieciešams viņa atbalsts. Viņš zināja, ka nekad neaizmirsīs Daci, bet tagad jau viņu tikšanās notiks vēlāk, kad beigsies viņa īsais mūžs, un viņš varēs atkalapvienoties ar sievu debesīs.
