Daudzi no mums nāk no laikmeta, kurā elektroniskā nulle un vieninieks vēl nebija pārņēmuši pasauli, un skaļākā un godīgākā skaņa veikalā nebija skenera pīkstiens, bet gan sausā, koka sprakšķēšana. Un ziniet ko?
Neviens, pat visizsmalcinātākais kalkulators nedos to dzīvas, taustāmas taisnīguma sajūtu, ko sniedza vecie, labie, ar eļļu iesūkušies un noberztie skaitāmie.
Skaitāmie bija ideoloģiski nevainīgs instruments. Tie nebija atkarīgi no mikroshēmām, tie bija absolūti pašpietiekami, kā arī vēlējās būt visa Padomju Savienība. Tā bija valsts programma cīņai pret buržuāzisku pārmērību. “Kāpēc mums elektroniska greznība?”
Un šeit slēpjas dziļākā metafora. Skaitāmie ir padomju filozofijas iemiesojums:
Izturība pret nodilumu: Koks, ko tūkstošiem roku apstrādājušas, kas spīd no taukiem un laika – tas bija cilvēka darba stāsts, iemūžināts materiālā. Nevis kaut kāda bezdvēseles plastmasa.
Pieejamība: Tie bija jebkurā lauku veikalā, jebkurā krājkasē, jebkurā rūpnīcā. Tas bija instruments visiem, nevis privilēģija izredzētajiem.
Iesvētīšana: Atceros stāstus: jaunus grāmatvežus, kuri kā lepni pāvi nesa uz darbu pirmos kalkulatorus, noteikti lika pastrādāt ar skaitāmajiem. Tika uzskatīts, ka bez fiziskas kauliņu sajūtas, bez šī darba ar šķirām, viņi nekad nesapratīs patieso būtību. Tā bija sava veida “iesvētīšanas ceremonija” nopietnas grāmatvedības pasaulē. Solis pa kreisi – solis pa labi – vienkārši tu nesaprati, kā darbojas skaitlis!
Bet pats galvenais burvis, protams, bija Pārdevējs. Tas nebija tikai cilvēks. Tas bija cilvēks-orķestris, kura rokas šos arhaiskos instrumentus pārvērta par kaut ko vairāk nekā tikai rēķināšanas mašīnu.
Skaitāmo Burvība un Četru Kauliņu Noslēpums
Pārdevējs nerēķināja. Viņš spēlēja. Viņš “pārbīdīja” kauliņus ar tik strauju spēku un precizitāti, ka radās sajūta, ka tie rēķina paši. Tu stāvēji, apburts, vērojot šo pirkstu baletu.
“Sitiena skola”: Bija īpaša tehnika – asa, sausa kustība, lai kauliņi neiestrēgtu. Ideālā skaņa bija sauss, tīrs, ass “trrr…”.
Pēdējais akords: Un, kad visa summa jau ir “uzņemta” skaitāmajos, pārdevējs izdara pēdējo, aso žestu – “Šš-Šuh!” – un visa summa noslīd vajadzīgajā virzienā. Tas bija noslēdzošais akords, kas pabeidza darījumu. Tu saprati: viss, tev ir izsists! Tā nav tā bezdvēseliskā “pīk” skaņa, kas ir tagad.
Dzīvā aritmētika: Ja tu kļūdījies, tu uz tablo neredzēji uzrakstu “E” (Error). Tu dzirdēji kļūdu. Skaņa tika izjaukta, ritms sabruka, un pārdevējs, neskatoties, atgrieza kauliņus un sāka no jauna. Skaitāmie deva sajūtu kļūdu, nevis klusu digitālu mīklu.
Noslēpumainā rinda ar četriem kauliņiem
Daudzi, kas redzējuši vecos skaitāmos, noteikti ir pamanījuši: viena rinda atšķīrās no visām pārējām. Tajā bija nevis desmit, bet tikai četri kauliņi. Kas tas par zvēru?
Lielākā daļa jauno (un pat daži vecie) to vienkārši ignorēja. Viņi domāja, ka tās, iespējams, ir kapeikas vai vienkārši dekorācija. Bet nē!
Šī rinda bija rezerves smadzenes, kas iebūvētas konstrukcijā. Tie, kas bija “iesvētīti”, to izmantoja kā:
Bufera reģistrs: Starprēķiniem. Vispirms aprēķināja daļu, fiksēja to uz ceturtās rindas, tad pieskaitīja pārējo.
Lasi vēl: Ko pagatavot Jaunajam gadam: Salāti “Sniega kupenas”
Atdalīšana: Jā, dažreiz to izmantoja, lai atdalītu “kapeikas” no “papīra “, lai precīzi zinātu, kur beidzas un sākas sīkna*da.
Tā bija kā slepenā poga, pieejama tikai tiem, kas bija izgājuši “iesvētīšanas ceremoniju” un iepazinuši patieso tirdzniecības maģiju.
Kad 80. gados veikalos sāka parādīties pirmās elektroniskās kases ar sarkanajiem, klusajiem, gaismojošajiem ekrāniem, tas bija kā atvadu brīdis. Skaitītāji pazuda klusi, bez fanfarām. Tos sūtīja uz bēniņiem, vasarnīcām, kur tie pārvērtās par rotaļlietām mazbērniem vai vienkārši par nostalģisku mantu.
Šajā ir kaut kas dziļi skumjš. Mēs pazaudējām ne tikai skaitīšanas ierīci. Mēs pazaudējām taustāmo saikni ar skaitli.
Mūsdienu cilvēks nospiež pogu un saņem atbildi, nesaprotot, kā tā tika iegūta. Viņš nodeva domāšanas procesu aukstajam silīcijam. Pārdevējs ar skaitītājiem radīja skaitli ar rokām. Viņš to juta. Un tajā bija cieņa pret katru vienību.
Skaitāmie nav atpalicības ilgas, bet gan laikmets, kurā pat tik strikta lieta kā aritmētika bija roku darbs, kurā precizitāte bija atkarīga nevis no mikroshēmas, bet no cilvēka meistarības, pieredzes un rakstura.
Lasi vēl: Decembris liek skatīties patiesībai acīs: horoskops katrai zodiaka zīmei
Tie bija mūsu dvēseles spogulis: vienkārši, uzticami un, galvenais, dzīvi.
