Gaisā virmoja nevis gards vakariņu aromāts, bet gan sūra spriedze, kas gadiem ilgi bija briedusi starp divām sievietēm. Aiga juta, kā katrs vīramātes telefona zvans pārgriež viņu trauslo ģimenes mieru, atstājot aiz sevis tikai drumslas
Viņa zināja – tie nav vienkārši pīrādziņi ar iebiezināto pienu; tas ir Trojas zirgs, kas kārtējo reizi sūtīts, lai atkausētu viņas dēla sirdi un sagrautu viņas kā mātes autoritāti. Kad Ivars kārtējo reizi ieminējās par “mīļo vecmāmiņu”, Aiga saprata, ka klusēšanas laiks ir beidzies – šovakar tiks novilktas robežas, kuras pārkāpt vairs neļaus nevienam. Aiga ar spēku nolika katlu uz plīts. Ivars nervozi cilāja galda piederumus.
– Aig, mamma zvanīja… Atkal pīrādziņus sacepusi. Saka, ka Miķelītim iebiezināto pienu tajos ielikusi, viņa mīļāko…
– Atkal? Un ko, Ivar? Atkal tu taisies vilkt mūsu dēlu pie viņas? Pēc visa tā? – Aiga strauji pagriezās.
– Aidziņ, nu ko “pēc visa tā”? Viņa taču ir vecmāmiņa. Viņa mīl mazdēlu. Pīrādziņi… Tie ir garšīgi pīrādziņi.
– Tikai pīrādziņi? Bet “tikai” piezīmes par manu karjeru? “Tikai” mājieni, ka esmu slikta saimniece? “Tikai” salīdzināšana ar viņas bijušo vedeklu – “zelta gabaliņu” Anniņu? Vai “tikai” tas, kā viņa Miķelītim ausī čukst: “Klausi tikai vecmāmiņu, tava mamma visu dara nepareizi”? Tie ir tavi “tikai”, Ivar? – sieviete norādīja ar pirkstu uz bērnistabas pusi, kur viņu septiņus gadus vecais dēls Miķelis skatījās multfilmas.
– Es esmu nogurusi, Ivar. Nogurusi no viņas toksiskuma, no tās mūžīgās lomas spēlēšanas, ja mēs neierodamies pēc pirmā sauciena. Nogurusi aizstāvēt mūsu ģimenes robežas. Tu tās neredzi? Vai negribi redzēt?
– Redzu, Aiga… Bet viņa taču ir viena. Tēvs sen vairs nav, viņai ir garlaicīgi. Un Miķelim viņa ir tuvs cilvēks. Atņemt viņam vecmāmiņu… Tas ir nežēlīgi.
– Nežēlīgi? Un ir labi ļaut viņai graut manu autoritāti dēla acīs. Redzēt, kā Miķelis atgriežas no viņas kaprīzs un čukst man viņas frāzes: “Vecmāmiņa teica, ka tu zupu ne tā vāri”. Es esmu viņa māte, Ivar, vai tu jau to aizmirsi?
Negaidīti koridora durvis strauji atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Maija. Īsa, ar neapmierinātu sejas izteiksmi, ko izcēla koši sarkana lūpu krāsa. Rokās – slavenais, nonēsātais pīrādziņu konteiners.
– Tu atkal neaizvēri durvis vai arī zināji, ka viņa nāks? – Aiga paskatījās uz vīru.
Viņš apjucis paraustīja plecus. Viņš pats nezināja, ka māte, nesagaidījusi viņa atbildi, ieradīsies.
– Ak, es skatos, jums te tāda atmosfēra. Sveiki, mani dārgie. Vai Miķelītis ir mājās? Atnesu viņam cienastu, vēl karstu. Ar iebiezināto pieniņu, kā viņam garšo, – salkani noteica Maija.
Viņa devās bērnistabas virzienā, neskatoties uz Aigu. Vedekla nostājās viņai ceļā.
– Maija, Miķelis šodien neēdīs jūsu pīrādziņus, – viņa noteica stingrā balsī.
Maija apstājās kā miets. Viņas seja izmainījās grimasē.
– Kā tas ir – neēdīs? Kas tie par jaunumiem? Dēliņ? – viņa pagriezās pret Ivaru. – Tu dzirdi? Tava sieva aizliedz manam mazdēlam redzēties ar īsto vecmāmiņu? Jā, es viņu uz rokām nēsāju, kad jūs abi savos darbos pazudāt.
– Mammu… Aiga vienkārši… Mēs apspriežam… – vīrietis nomurmināja.
– Mēs to neapspriežam. Es informēju. Kamēr jūs neiemācīsieties cienīt mani kā Miķeļa māti un jūsu dēla sievu, vizītes tiek pārtrauktas. Viss. Pīrādziņus varat ņemt atpakaļ, – Aiga norādīja uz durvīm.
Priekšnamā iestājās klusums. Viņa nolika konteineru uz tuvākā krēsla ar tādu izteiksmi, it kā liktu vainagu.
Lasi vēl: Viena veļas mazgājamās mašīnas poga, par kuru nezina 90% mājsaimnieču — veļa kā ķīmiskajā tīrīta
– Tā jūs ar mani… Pēc visām manām pūlēm… Es taču gribēju labu. – Maija izrunāja šos vārdus drāmas pilnā balsī. – Un tu stāvi kā celms? Ne vārda mātes aizstāvībai? Sieva tevi zem tupeles pabāzusi, bet tu pat iepīkstēties baidies? Mans dēls… – viņa piebilda, vēršoties pie Ivara.
– Mammu, pietiek jau. Vienmēr tu esi savā tēlā. Vienmēr mēs esam nepateicīgie. Varbūt pietiks? Varbūt vienkārši vajag normāli parunāt? Izrādīt cieņu Aigai? Viņa taču neprasa neiespējamo. Vajag tikai turēt mēli aiz zobiem…
– Aha. Re, kā. Tātad viņa tevi pret mani noskaņojusi. Atņem man dēlu un mazdēlu. Jā, es… Jā, es… – sieviete plaši atpleta acis.
– Maija, jums laiks doties. Ivar, pavadi mammu līdz durvīm.
Ivars vilcinājās tikai sekundi. Tad viņš novērsa acis un pamāja izejas virzienā.
– Mammu, ejam. Es izsaukšu taksi. Šodien tiešām nav īstais laiks…
Maija paskatījās uz dēlu ar tādu izteiksmi, ka viņš nejauši novērsās. Bez vārdiem, ar lepni paceltu galvu, viņa pagriezās un devās uz izeju. Saprotot, ka vedekla pēkšņi sākusi protestēt un pieprasīt cieņu pretī “patiesībai”, Maija nolēma rīkoties citādi. Pēc divām dienām sieviete piezvanīja dēlam un palūdza atvest pie viņas Miķelīti:
– Tikai sievai nesaki…
– Es nezinu… – neizlēmīgi atbildēja Ivars. – Es Aigai nemelošu… parunāšu ar viņu…
Lasi vēl: Sals un stikls: pirmais aukstuma vilnis atklāja vēl vienu problēmu ķīniešu automašīnām
Uzzinot par to, ka vīramāte vēlas redzēt Miķelīti, sieviete sākumā sapīka, bet pēc tam nolēma, ka nav vērts atņemt dēlam vecmāmiņu. Tomēr viņa tūlīt pat izvirzīja savus noteikumus: pie Maijas viņiem turpmāk ēst ir aizliegts.
– Nedrīkst ēst? – Ivars saviebās. – Kas tās par muļķībām, Aiga?
– Kamēr tava māte neizlems mainīties, es aizliedzu jums pie viņas ēst. – turpināja apgalvot Aiga. – Negribu, lai dēls atgriežas un atkal man saka: “Vecmāmiņa teica, ka tavu ēdienu nevar ēst”.
Vīrietis nopūtās, bet konfliktēt ar sievu nesāka. Kad viņi ar dēlu devās prom, sieviete atgādināja:
– Neēst. Atceries? Ja jūs ēdīsiet, es tik un tā par to uzzināšu.
– Neēdīsim, – Ivars sarauca pieri, saprotot, ka Aiga nopietni apņēmusies pārmācīt Maiju.
Māte sagaidīja dēlu un mazdēlu atplestām rokām un tūlīt pat skrēja klāt galdu.
– Mammu, nekrāmējies, mēs tik un tā neēdīsim, – Ivars viņu apturēja. – Mēs tikai uz pusstundu.
– Kā tas ir – neēdīsiet? – Maija sastinga un pagriezās. – Kāpēc?
Ivana vietā atbildēja Miķelītis. Viņš savieba seju, sarauca uzacis un neapmierināti noteica:
– Mamma aizliedza.
– Aiga aizliedza jums pie manis ēst? – Maija apjuka. – Kas tie vēl par jaunumiem?
– Tu taču pati visu lieliski zini. Iemesls ir tas pats, – Ivars paraustīja plecus.
– Tava sieva nolēmusi mūs galīgi sašķelt?– sieviete noplātīja rokas. – Un tu tik mierīgi visam piekrīti?
– Bet kāpēc tu nopel Aigas ēdienu? Kāpēc saki Miķelim par viņu sliktas lietas? – Ivars atbildēja ar jautājumu uz jautājumu.
Maija sarauca uzacis un, skaļi nošņukstot, norādīja dēlam uz durvīm.
– Ejiet prom tādā gadījumā, – viņa noteica ledainā balsī. – Man tādus viesus nevajag.
Ivars nopūtās, un viņi ar Miķeli aizgāja mājās. Maija protams piepūtās uz vedeklu un izdzēsa viņu no draugiem visos sociālajos tīklos, taču atvainoties un mainīt savu uzvedību nedomāja.
Stāsts spilgti parāda, ka pat vistuvākajām attiecībām (piemēram, ar vecākiem vai vīramāti) ir nepieciešamas skaidras robežas. Ja viena puse sistemātiski grauj otras autoritāti vai pašcieņu, distancēšanās kļūst par nepieciešamu aizsardzības mehānismu, lai saglabātu savas ģimenes emocionālo veselību.
