Saruna ar kaimiņu Jāni sākās ar parastu lūgumu pēc instrumenta, bet beidzās ar pavisam negaidītām atziņām.
Viss sākās pavisam ikdienišķi. Man steidzami vajadzēja urbi, lai beidzot pieliktu plauktu priekšnamā, un es zināju, ka kaimiņš Jānis man neatteiks. Jānis ir cilvēks, kuru mūsu kāpņutelpā ciena visi – vienmēr pieklājīgs, mierīgs un ieturēts. Viņam ir 51 gads, viņš strādā par vadošo inženieri, un jau divpadsmit gadus viņa dzīvokļa durvis aizveras tikai aiz viņa paša.
Kad viņš atvēra durvis, mani pārsteidza miers, kas valdīja viņa mājoklī. Tur neskanēja televizors, nebija dzirdamas skaļas sarunas vai sadzīves trokšņi. Tikai klusa džeza mūzika fonā un tikko maltas kafijas aromāts. Jānis izskatījās relaksēts – ne tāds kā lielākā daļa manu paziņu šajā vecumā, kuri mūžīgi šķiet noguruši no ģimenes rūpēm un sadzīves nastas.
— Nāc iekšā, tūlīt sameklēšu instrumentu, — viņš noteica, aicinot mani virtuvē.
Kamēr Jānis meklēja urbi, es neviļus sāku pētīt viņa virtuvi. Tā bija funkcionāla, moderna un mirdzoši tīra. Nevienas netīras krūzes izlietnē, nekādu nevajadzīgu sīkumu uz virsmām. Likās, ka šeit katra lieta kalpo savam mērķim. Es neizturēju un pajautāju to, ko klusībā domāja daudzi mūsu mājas iedzīvotāji:
— Jāni, tu jau tik ilgi dzīvo viens… Vai tiešām tev nekad nepietrūkst tās kopības sajūtas? Tu taču esi veiksmīgs vīrietis, sievietes uz tevi joprojām atskatās.
Viņš nolika urbi uz galda, apsēdās man pretim un viltīgi pasmaidīja. — Zini, šis ir jautājums, ko man uzdod bieži. Cilvēkiem šķiet, ka dzīvot vienam 50 gadu vecumā ir kaut kāda neveiksme. Bet man tie ir bijuši labākie divpadsmit gadi mūžā. Esmu nonācis pie sešiem secinājumiem, kurus es saucu par savu “dzīves arhitektūru”. Kad tos dzirdēsi, tu sapratīsi, ka tas nav stāsts par vientulību, bet gan par visaugstāko brīvības pakāpi.
Šeit būs tie 6 iemesli, kurus Jānis man izklāstīja tajā vakarā:
1. Absolūta kontrole pār savu laiku un enerģiju
Jānis paskaidroja, ka pēc gadiem ilgas laulības viņš beidzot ir sapratis laika patieso vērtību. — Kad tu dzīvo kopā ar kādu, tavs laiks vairs nepieder tev. Tu vienmēr esi spiests rēķināties ar otra plāniem, noskaņojumu un vēlmēm. Tagad, ja es gribu sestdienas rītā piecelties četros un aizbraukt uz ezeru skatīties saullēktu, man neviens nav jāmodina un neviens man nepārmet, ka “atkal tu kaut kur skrien”. Mana enerģija vairs netiek tērēta liekiem kompromisiem. Es to ieguldu savā izaugsmē un atpūtā.
2. Emocionālā stabilitāte bez “viļņošanās”
— Cilvēki neapzinās, cik daudz resursu paņem nemitīga pielāgošanās otra emocijām, — viņš turpināja. Jānis uzskata, ka mājām ir jābūt vietai, kur uzlādēties, nevis vietai, kur risināt nesaprašanas. Ja viņam darbā ir bijusi smaga diena, viņš zina, ka mājās viņu gaida miers, nevis kārtējā diskusija par neizdarītiem darbiem vai radinieku problēmām. Šī stabilitāte viņam ir ļāvusi sasniegt profesionālo virsotni, jo prāts vienmēr ir skaidrs un mierīgs.
3. Iespēja realizēt savus personīgos projektus
Jānis mani ieveda otrā istabā, kuru viņš bija pārvērtis par augstākās klases darbnīcu un studiju. — Redzi šo? Šeit es nodarbojos ar to, ko mīlu. Es restaurēju senus pulksteņu mehānismus. Tas prasa juveliera precizitāti un stundām ilgu koncentrēšanos. Ja man būtu ģimene klasiskā izpratnē, šī telpa visticamāk būtu bērnistaba vai viesistaba ar dīvānu. Es beidzot varu atļauties luksusu būt tam, kas es esmu, nevis tam, ko no manis prasa sociālās lomas.
4. Pašpietiekamība un sadzīves meistarība
Daudzi vīrieši baidās no vientulības, jo neprot paši par sevi parūpēties. Jānis šo mītu kliedēja acumirklī. — Esmu iemācījies gatavot restorāna līmeņa maltītes. Es zinu, kā darbojas mana māja līdz pēdējai skrūvei. Man nav vajadzīga sieviete kā “saimniece”, jo es pats savu vidi veidoju izcilu. Un, zini, ir lieliska sajūta apzināties, ka tu neesi atkarīgs no neviena cita cilvēka savās pamatvajadzībās. Tas vīrietim dod milzīgu pašcieņu.
5. Kvalitāte, nevis kvantitāte attiecībās
Jānis nav vientuļnieks šī vārda skumjajā nozīmē. Viņam ir plašs draugu loks un interesantas paziņas. — Dzīvojot viens, esmu kļuvis daudz izvēlīgāks attiecībā uz to, kurus cilvēkus ielaižu savā telpā. Man vairs nav jāuztur formālas attiecības ar sievas draudzenēm vai viņu vīriem, kas man neinteresē. Visas manas pašreizējās sarunas ir jēgpilnas un bagātinošas. Es izvēlos kvalitāti, nevis vienkārši aizpildu tukšumu ar troksni.
6. Dzīves prioritāšu skaidrība
— 50 gados tu saproti, ka dzīves “otrā puse” jau ir sākusies, — Jānis teica, sniedzot man urbi. — Es vairs negribu tērēt gadus, mēģinot kādu pārveidot vai pielāgoties svešiem paradumiem. Es gribu dzīvot autentiski. Mana šībrīža dzīve ir kā labi uzbūvēta mašīna – nekas negrab, nekas netraucē, tā ved mani tieši tur, kur es vēlos. Vai es to mainītu pret tradicionālu modeli? Tikai tad, ja satiktu cilvēku, kurš manu dzīvi padarītu vēl jaudīgāku, nevis to sarežģītu. Bet pagaidām – es neesmu saticis neko labāku par savu brīvību.
Es atgriezos savā dzīvoklī un apsēdos uz dīvāna. Urbis gulēja blakus, bet plaukts vairs nešķita tik svarīgs. Es domāju par Jāni. Viņš neizskatījās pēc cilvēka, kurš kaut ko būtu zaudējis. Gluži pretēji – viņš izskatījās pēc uzvarētāja.
Mēs bieži vien steidzamies vērtēt tos, kuri neiekļaujas mūsu priekšstatos par ‘normālu’ dzīvi. Mums šķiet, ka laime ir iespējama tikai tad, ja esi pārī. Bet, skatoties uz Jāni, es sapratu – vislielākā uzvara ir drosme izveidot tādu dzīvi, kas der tieši tev, pat ja pasaule apkārt nesaprot tavu klusumu. Viņam patiešām ir taisnība – miers un pašpietiekamība ir lielākā bagātība, ko vīrietis var iegūt savā briedumā.
