Agnese un Mārtiņš dzīvoja Daugavpilī un krāja trīs gadus. Katru mēnesi atlika visu, ko spēja. Atteicās no taksometriem, kafejnīcām, atvaļinājumiem pie jūras, lai tikai …
Dzīvoja īrētā vienistabas dzīvoklī pilsētas nomalē, kur kaimiņi stāvu augstāk veica remontu jau otro gadu pēc kārtas. Sapņoja par savu dzīvokli. Nelielu, bet savu. Vēl gads vai pusotrs, un varētu ņemt hipotēku divistabu dzīvoklim ne centra protams, bet tomēr.
Mārtiņa trīsdesmito dzimšanas dienu nolēma svinēt pie viņa mātes. Dace dzīvoja lielā trīs istabu dzīvoklī centrā, viņai patika uzņemt viesus un demonstrēt savu turību. Viņa strādāja par galveno grāmatvedi lielā uzņēmumā, nēsāja dārgas rotaslietas un bieži teica vedeklai tādas frāzes kā – “bet jūs joprojām tajā vienistabas dzīvoklī dzīvojat, kā jums tur nav par šauru”. Pēc mielasta Dace svinīgi nolika uz galda lielu aploksni.
– Mārtiņ, tas tev. No mammas. Pieaugušo dzīvei.
Mārtiņš atvēra aploksni. Iekšā bija ļoti iespaidīga summa. Agnese sajuta, kā viņai aizraujas elpa. Vīrs nobālēja.
– Mammu, tas ir par daudz.
– Tā ir dāvana, – Dace smaidīja. – Jūs pārāk ilgi krājat. Pietiek saspiesties īrētā kambarī. Pērciet normālu dzīvokli labā rajonā. Tagad jums ir par ko.
– Mēs nevaram pieņemt tādu summu, – iesāka Agnese.
– Kāpēc gan nevarat? Es esmu māte. Es gribu palīdzēt dēlam. Vai arī jūs uzskatāt mani par svešinieci?
Mārtiņš paņēma naudu gandrīz trīcošām rokām.
– Mammu, paldies. Tas ir neticami.
Agnese klusēja. Viņa skatījās uz vīramāti un mēģināja saprast, kas nav kārtībā.
Dace nekad nebija dāsna tāpat vien.
Katrai viņas dāvanai bija cena.
Parasti šī cena izpaudās bezgalīgos atgādinājumos par to, kā viņa rūpējas par dēla ģimeni, cik daudz dara un cik nepateicīgi ir jaunieši.
– Man nevajag parādzīmi, – piebilda Dace. – Tas nav parāds. Tā ir palīdzība. Tikai nopērciet kaut ko pieklājīgu, nevis kādu hruščovku nomalē.
Mājās Mārtiņš nevarēja nomierināties no prieka.
– Agnese, tu iedomājies? Mēs tagad varam ņemt nevis divistabu, bet trīs istabu dzīvokli un normālā rajonā vai pat centrā.
– Es neesmu pārliecināta, ka tā ir laba ideja, – teica Agnese.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tava mamma nekad neko nedara tāpat vien. Viņa vienmēr kaut ko vēlas pretī.
– Neizdomā. Viņa taču ir māte. Viņa grib mums palīdzēt.
– Mārtiņ, viņa teica – nopērciet kaut ko pieklājīgu. Tas nozīmē, ka viņa kontrolēs mūsu izvēli.
– Nu un tad? Viņa iedeva naudu, viņai ir tiesības izteikt viedokli.
Agnese klusēja. Taču trauksmes sajūta nepārgāja.
Pēc divām dienām Dace atsūtīja saiti uz dzīvokli elitārā dzīvojamā kompleksā. Trīs istabas, simts kvadrātmetri, 250 000.
– Šis ir variants, – viņa rakstīja. – Es jau sazvanījos ar mākleri, varam apskatīt sestdienā.
Agnese parēķināja. Pat ar viņu uzkrājumiem un vīramātes dāvanu viņiem pietrūka ļoti daudz. Hipotēka par tādu summu viņiem būtu pilnīgi nepavelkama.
– Mārtiņ, mēs nevaram to sev atļauties.
– Nu, mamma taču palīdz.
Viņš piezvanīja mātei.
– Mammu, šis dzīvoklis mums ir par dārgu.
– Kāpēc gan? Normāli sanāk. Es palīdzēšu maksāt.
– Mums tādu lielu hipotēku nedos.
– Dos, ja es būšu līdzaiņēmēja, – mierīgi teica Dace.
Agnese dzirdēja šo frāzi un saprata, ka viņas sliktākās aizdomas piepildās.
– Nē, – viņa teica.
– Kāpēc nē? – Mārtiņš nesaprotot paskatījās uz sievu.
– Tāpēc, ka, ja tava māte kļūs par līdzaiņēmēju, viņa būs dzīvokļa līdzīpašniece. Un viņa uzskatīs, ka viņai ir tiesības lemt, kā mums tur dzīvot.
– Agnese, nepaniko. Tā ir tikai formalitāte.
Sestdienā viņi trijatā devās skatīties dzīvokli. Dace visu ceļu stāstīja par rajona priekšrocībām, par to, cik lieliski šeit būs dzīvot, un par to, ka beidzot viņiem būs plaša viesistaba.
– Kāpēc mums plaša viesistaba? – pajautāja Agnese.
– Nu, kā kāpēc? Viesus uzņemt. Ģimeni sapulcināt. Es taču bieži braukšu ciemos. Bet, kad parādīsies mazbērni, vispār varēs man istabu izdalīt, lai es varētu palikt pa nakti un palīdzēt ar bērniem.
Agnese apstājās ielas vidū.
– Istabu izdalīt?
– Nu jā. Trīs istabu dzīvoklī vietas pietiks visiem. Jums guļamistaba, bērniem bērnistaba, bet trešā istaba var būt gan viesistaba, gan mana istaba, kad es atbraucu.
– Dace, mēs neplānojām jums izdalīt istabu.
Vīramāte auksti paskatījās uz vedeklu.
– Bet kāpēc tad es jums dāvināju naudu? Lai jūs nopirktu sev divistabu dzīvokli nomalē un dzīvotu atsevišķi no manis, otrā pilsētas galā?
– Tieši tā, – teica Agnese.
Mārtiņš satvēra sievu aiz rokas.
– Agnese, nevajag.
– Vajag. Tavai mammai ir jāsaprot, ka mēs negrasāmies dzīvot ar viņu zem viena jumta.
– Es iedevu jums milzīgu aploksni. Es palīdzu jums nopirkt normālu mājokli. Bet tu atsakies pat vietu man paredzēt?
– Jūs nedāvinājāt mums naudu. Jūs pirkāt sev tiesības diktēt mums, kur un kā dzīvot.
– Mārtiņ! – vīramāte pagriezās pret dēlu. – Tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?
Vīrs apjucis skatījās gan uz māti, gan sievu.
– Mammu, davai mierīgi.
– Mierīgi? Es domāju par jūsu nākotni. Es gribēju, lai mēs būtu viena ģimene. Lai es varētu būt blakus, kad piedzims mazbērni. Lai es nepaliktu viena vecumā. Bet jūs gribat no manis aizmukt.
Re, kur tas bija. Agnese saprata, ka intuīcija viņu nav pievīlusi. Tā nebija dāvana. Tas bija mēģinājums nopirkt sev vietu viņu dzīvē. Uz visiem laikiem…
– Dace, mēs negribam no jums aizmukt. Mēs vienkārši gribam dzīvot atsevišķi. Tas ir normāli.
– Normāli? Bet kā tad es? Es jums iedevu naudu, bet jūs mani tā?
– Neviens tevi negrib atsumt, – noguruši teica Mārtiņš. – Vienkārši mēs dzīvosim savā dzīvoklī. Tu brauksi ciemos.
Dzīvokli viņi negāja skatīties. Atgriezās mājās klusumā. Dace nezvanīja nedēļu.
– Varbūt viņa apvainojās un aizmirsīs par šo ideju, – cerēja Mārtiņš.
Taču vīramāte neaizmirsa. Viņa sūtīja saites uz dzīvokļiem. Visi dārgi, visi prasīja viņas līdzdalību kā līdzaiņēmējai.
Agnese atrada variantu pati. Trīs istabu dzīvoklis jaunā rajonā. Viņi varētu to iegādāties bez Daces palīdzības, izmantojot tikai savus uzkrājumus un viņas dāvanu.
– Skaties, – viņa parādīja vīram. – Labs dzīvoklis. Rajons attīstās. Skola blakus, viss nepieciešamais pa rokai. Un mēs paši pavilksim.
Mārtiņš apskatīja sludinājumu.
– Mammai nepatiks. Tas ir ļoti tālu no viņas.
– Mārtiņ, tas ir mūsu dzīvoklis. Ne tavas mammas.
Viņš piezvanīja mātei un pastāstīja par šo variantu. Dace atskrēja pēc stundas.
Lasi vēl: Vecmāmiņa Olga man iemācīja, kā gatavot pupiņas, lai tās nepārvārītos un nebūtu smagas
– Vai jūs esat prātu izkūpējuši? Tas taču ir nekurienē. Tur stunda jābrauc. Es pie jums nevarēšu nokļūt.
– Nokļūsiet, – mierīgi teica Agnese. – Ar sabiedrisko.
– Kāds sabiedriskais? Man ir sešdesmit gadu. Es netaisos stundu vilkties autobusā pie pašas dēla.
– Tātad brauksiet ciemos retāk.
Dace pagriezās pret Mārtiņu.
– Es iedevu jums naudu ne jau tam. Es gribēju, lai mēs dzīvotu blakus. Lai es varētu būt daļa no jūsu komplekta. Bet jūs pērkat dzīvokli, kur man būs neērti nokļūt. Jūs speciāli izvēlaties tālāk no manis.
– Mēs izvēlamies to, ko varam sev atļauties, – teica Agnese.
– Jūs varat atļauties vairāk, ja es palīdzēšu.
– Mēs negribam jūsu palīdzību ar tādiem nosacījumiem.
Vīramāte apklusa. Paskatījās uz vedeklu.
– Tātad tā. Vai nu jūs pērkat normālu dzīvokli normālā vietā ar manu līdzdalību, vai arī es savu naudu paņemu atpakaļ.
– Paņemiet, – teica Agnese.
– Ko? – Dace neticēja savām ausīm.
– Paņemiet savu naudu. Mēs tiksim galā paši.
– Mārtiņ! – vīramāte paskatījās uz dēlu. – Tu ļausi viņai pieņemt tādus lēmumus?
Vīrs klusēja. Agnese redzēja, kā viņš cīnās pats ar sevi. Māte. Sieva. Nauda. Dzīvoklis.
– Mammu, – viņš beidzot teica. – Agnesei ir taisnība. Mums ir jādzīvo sava dzīve.
Dace piecēlās.
– Labi. Tātad atdosi naudu. Dzīvojiet savu dzīvi. Un bez manas palīdzības. Tikai nenāciet pēc tam lūgties.
Viņa aizgāja. Agnese apskāva vīru.
– Viss būs labi.
Dace paņēma naudu nākamajā dienā. Atbrauca, klusējot to paņēma un aizgāja, neatsveicinājusies. Mārtiņš nedēļu staigāja drūms. Agnese viņu saprata. Atteikties no naudas ir viegli teorijā. Praksē tas nozīmēja vēl gadu vai divus taupības, vēl gadu īrētā dzīvoklī. Taču viņa nenožēloja lēmumu. Viņa zināja, ka jebkura nauda no vīramātes būtu viņu neatkarības cena. Katrs eiro pārvērstos atgādinājumā par parādu. Katrs vīramātes apmeklējums kļūtu par pārbaudi – vai viņi pareizi dzīvo dzīvoklī, kas nopirkts par viņas naudu.
Pēc diviem gadiem viņi nopirka savu divistabu dzīvokli. Tajā pašā rajonā, kuru plānoja sākotnēji. Bez Daces līdzdalības. Par savu naudu. Mazu, šauru, bet savu. Vīramāte uz sālsmaizi neatnāca. Atsūtīja īsu ziņu – apsveicu. Un viss. Attiecības bija izsistas no sliedēm uz ilgu laiku. Bet Agnese nenožēloja. Viņa izvēlējās brīvību. Un viņai izrādījās taisnība – tā dāvana nebija dāvana. Tā bija investīcija tiesībās kontrolēt viņu dzīvi. Un labi, ka viņi to laikus saprata.
