Anete un Juris sareģistrējās tikai pirms pusgada. Lai iekrātu naudu paši savam mājoklim, jaunais pāris nolēma sākumā padzīvot Jura mātes dzīvoklī. Gandrīz uzreiz Anete pamanīja kādu dīvainu lietu: vīramāte, Intas kundze, dievināja atkārtot frāzi: “Es jūsu ģimenes dzīvē nejaucos, jums ir sava pasaule.”
Taču, tiklīdz šie vārdi bija izskanējuši, Inta nez kāpēc vienmēr attapās aizdomīgi tuvu vedeklas somiņai vai telefonam.
Reiz, iznākot no vannas istabas, Anete ieraudzīja nepatīkamu skatu: Intas kundze sēdēja istabā, bet uz galdiņa viņas priekšā gulēja Anetes telefons, nolikts ar ekrānu uz leju. Satikusies ar vedeklas skatienu, vīramāte strauji salēcās un steidzīgi pievilka sev tuvāk tējas krūzi.
— Anetiņ, ko tu tik ilgi? — viņa noteica ar samākslotu laipnību. — Es te seriālu skatos, nekādi nesaprotu, kas tas par jaunu tēlu. Starp citu, izliets mans otrais vīrs!
Anete neatbildēja. Viņa skaidri atcerējās, ka telefonu bija atstājusi pavisam citā vietā. Taču skandālu viņa nolēma pataupīt vēlākam.
Negaidītā ziņa no mammas
Pēc dažām dienām, ciemojoties pie savas mātes, Anete pēkšņi uzzināja ko satriecošu. — Tikai nesaki Jurim, bet viņa māte man vakar vārds vārdā atstāstīja tavu saraksti ar draudzeni. Par to, cik ļoti esi nogurusi un kā sapņo nedēļu neko nedarīt, — mamma teica.
Anete palika mēma. Secinājums bija skaidrs: vīramāte sistemātiski lasa viņas ziņas. Ne nejauši, bet mērķtiecīgi. Skandālu Anete netaisīja – tā vietā viņa nolēma nospēlēt savu izrādi pēc saviem noteikumiem.
Operācija “Dārgakmens”
Nākamajā dienā Anete sagatavojās pamatīgi. Viņa atstāja somiņu istabā uz krēsla, nedaudz pavērtu, it kā nejauši. Pašā augšā viņa nolika glīti salocītu papīra lapu, uz kuras bija rakstīts:
“Intas kundze, ja jūs šo lasāt, tas nozīmē, ka atkal rakājaties pa manām mantām. Tas nav skaisti. Runāsim labāk tieši, nevis ložņāsim pa somām.”
Bet ar to bija par maz. Sānu kabatā viņa paslēpa ieslēgtu diktofonu. Un, visbeidzot, telefonā, piezīmju sadaļā, viņa ierakstīja melnrakstu it kā nenosūtītai ziņai draudzenei:
“Tu neticēsi, Juris vakar man uzdāvināja gredzenu ar dimantu! Teica, ka tas ir par manu pacietību pret viņa neizturamo māti. Tik aizkustinoši!”
Protams, nekāda gredzena nebija.
Patiesības mirklis pie brokastu galda
Vakarā, kad visi devās pie miera, Anete paņēma savas mantas un guļamistabā ieslēdza diktofonu. — Tā, gredzens ar dimantu, tātad… — ierakstā skanēja indīga Intas balss. — Par pacietību pret “neizturamo māti”.
Nu, nu, vēl redzēsim, kurš te ir neizturams… Ak, re kā, te vēl kaut kāda zīmīte… Atradusies gudriniece, vēl mani mācīs!
Anete izslēdza ierakstu un paskatījās uz Juri. — Juri, tava mamma rakājas pa manu somu, — viņa mierīgi noteica un atskaņoja ierakstu vīram. Juris klusējot klausījās savas mātes balsī, kas spriedelēja par svešām lietām un izdomāto gredzenu. Viņš tikai nomurmināja: — Te tev nu bija “es jūsu dzīvē nejaucos”…
Nākamajā rītā pie brokastīm valdīja saspīlēts klusums. Intas kundze lūkojās uz Aneti ar aizvainojumu. — Anetiņ, — viņa uzsvērti laipni iesāka, — es tomēr pateikšu. Mūsdienu jaunatne ir tik noslēpumaina. Visu slēpjat, telefonus sargājat. Es no savas mātes nekad neko neslēpu.
Anete klusējot izvilka no halāta kabatas diktofonu un nolika uz galda. — Intas kundze, vai gribat paklausīties, kā jūs “nekas neslēpjat”?
“Jūs mani izspiegojāt!”
Anete ieslēdza ierakstu. Istabu piepildīja pazīstama balss: “Tā… paskatīsimies, ko viņa te slēpj… gredzens ar dimantu…” Vīramāte kļuva sarkana kā biete. — Jūs… jūs mani ierakstījāt?! — viņa iekliedzās. — Nē, jūs pati sevi ierakstījāt, — Anete mierīgi atbildēja. — Es neprasīju jums līst manā somā. — Tas ir zemiski! — uzliesmoja Inta.
— Es tikai gribēju pārliecināties, vai jums viss kārtībā! — Manā somā? Un manā telefonā? — Anete precizēja. — Mammu, tā nedrīkst, — iejaucās Juris. — Tās ir svešas lietas.
Anete ar smaidu piebilda: — Starp citu, gredzenu es izdomāju. Vīramāte dažas sekundes mirkšķināja acis, tad sakoda lūpas: — Tātad tas bija joks? — Drīzāk pārbaude, — Anete pielaboja. — Un jūs to neizturējāt.
Pēc šī gadījuma telefons vairs nepievilka svešas rokas. Intas kundze joprojām mēdz teikt, ka viņai svešas lietas neinteresē, taču tagad viņa katru reizi ar aizdomām noskatās uz diktofonu, kas mierīgi stāv uz plaukta.
Anete saprata galveno: lai kādu noliktu pie vietas, reizēm ir nepieciešama nevis kliegšana, bet gan nedaudz izdomas.
Vai jums ir nācies saskarties ar tik uzbāzīgiem radiniekiem? Kā jūs risinājāt šādas situācijas – ar skandālu vai asprātību? Padalieties komentāros!
