Es īrēju dzīvokļus jau desmit gadus. Esmu redzējusi daudz ko: tusētājus, kuri naktīs klauvēja pie durvīm; omītes, kuras aizliedza elpot uz parketa lakas. Bet ar Madaru….
Ar Madaru mums, šķiet, bija izveidojies ideāls tandēms. Viņai bija ap sešdesmit. Inteliģenta dāma, bijusī mūzikas skolotāja, kārtīga frizūra, klusa balss. Dzīvoklis – tīrs divistabu dzīvoklis labā mājā, augsti griesti, nekādu “padomju laiku” mēbeļu. Mēs parakstījām līgumu, es iemaksāju drošības naudu, un sākās mana mierīgā dzīve. Madara nāca reizi mēnesī pēc naudas, dzēra tēju, jautāja par darbu un gāja prom. Idille ilga pusgadu. Līdz pienāca tā liktenīgā sestdiena.
Ieradās bez klauvēšanas
Man darbā bija smags projekts, un es plānoju gulēt līdz pusdienlaikam. Telefons bija iestatīts uz kluso režīmu. Pulksten 9:30 no rīta es pamodos nevis no modinātāja, bet gan no atslēgas griešanās trokšņa slēdzenē. Tikko pamodusies, es uzreiz nesapratu, kas notiek. Pirmā doma – kāds durvis salauzis. Es izlēcu no gultas, uzmetu halātu, sirds sitās. Durvis atvērās, un koridorā kā saimniece ienāca Madara. Ne viena. Ar viņu kopā bija kāda sieviete aptuveni viņas vecumā. Abas bija āra apavos.
— Ak, tu esi mājās? — saimniece neviltoti brīnījās, ieraugot mani, izspūrušu un bālu. — Bet es zvanīju, tu necēli. Es nodomāju, ka esi aizbraukusi uz brīvdienām.
— Madara, es guļu! — mana balss trīcēja. — Mums taču ir vienošanās: vizītes tikai pēc iepriekšēja saskaņojuma. Un kāpēc jūs slēdzat vaļā ar savu atslēgu, kad es esmu iekšā?
— Nu, nedusmojies, bērniņ, — viņa atmeta ar roku, ejot istabā tieši zābakos. — Šī ir mana draudzene, Ņina. Viņa grib taisīt remontu, es nolēmu viņai parādīt, kā mums tapetes uzlīmētas un kā iebūvētais skapis noorganizēts. Mēs tikai uz minūtīti.
Es stāvēju guļamistabas durvīs un jutu, kā izbrīnu nomaina niknums. Mana māja (lai arī pagaidu), mans cietoksnis, mana privātā telpa tika pārkāpta. Bet pats briesmīgākais sākās pēc minūtes.
Madara piegāja pie iebūvētā sienas skapja koridorā. Tas bija tas pats skapis, kurā glabājās manas virsdrēbes, apavi un kastes ar personīgajām mantām.
— Re, skaties, Ņin, cik ērta glabāšanas sistēma, — viņa teica un ar rāvienu atvēra durvis.
Viņa sāka bīdīt manus mēteļus. Pēc tam sniedzās pēc izvelkamajām atvilktnēm.
— Bet šeit atvilktnes ir dziļas, ļoti ietilpīgas, — viņa komentēja, velkot ārā atvilktni ar manu veļu.
Es redzēju, kā viņas roka sniedzas, lai piekārtotu manu veļas kaudzīti, kas gulēja “nekārtīgi”. Un tajā brīdī man “aizvērās”. Tas vairs nebija tikai robežu pārkāpums. Pieaugusi, sveša sieviete ar savām rokām līda manā veļā, demonstrējot to draudzenei kā muzeja eksponātu.
Mans pacietības mērs bija pilns
— Aizveriet atvilktni. — es to pateicu tā, ka draudzene Ņina salēcās. Es piesteidzos pie skapja un ar spēku aizvēru to tieši saimnieces deguna priekšā.
— Nekavējoties atkāpieties no manām mantām.
Madara saknieba lūpas. Inteliģentās skolotājas maska nokrita acumirklī.
— Ko tu te ņemies? Tas ir mans skapis. Mans dzīvoklis. Man ir tiesības pārbaudīt sava īpašuma stāvokli. Varbūt tu tur prusakus audzē vai sazin ko glabā. Un vispār, tu šeit esi nekas, tu vienkārši dzīvo. Bet es esmu saimniece. Ja gribēšu – kaut katru dienu nākšu un pārbaudīšu.
Lūk, tas ir klāt. “Es esmu saimniece, tu esi nekas.” Klasiskā īpašnieka dziesma, kurš jauc īri ar labdarību. Es sapratu, ka aicināt pie sirdsapziņas ir bezjēdzīgi. Ir jātēmē pa jebkura izīrētāja vārīgāko vietu – pa maku un bailēm no likuma. Es dziļi ieelpoju, paņēmu no nakts skapīša telefonu un ieslēdzu videoierakstu.
— Madara, — es teicu ledainā tonī, vēršot kameru pret viņu. — Atkārtojiet, lūdzu, kamerā, ko jūs tikko darījāt manā skapī ar personīgajām mantām bez manas atļaujas.
Viņa mēģināja aizsegt kameru ar roku.
— Noliec telefonu. Tev nav tiesību mani filmēt.
— Ir gan. Es atrodos savā mājoklī. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 96. pantu mājoklis ir neaizskarams. Bet jūs tikko veicāt nelikumīgu iekļūšanu, izmantojot savu atslēgu bez ārkārtas nepieciešamības.
— Kāds mājoklis? Tas ir mans īpašums.
— Kopš īres līguma un pieņemšanas-nodošanas akta parakstīšanas brīža šīs telpas lietošanas tiesības ir pārgājušas man. Jūs paliekat īpašniece, bet esat zaudējusi mājokļa neaizskaramības tiesības attiecībā uz šo dzīvokli uz īres laiku. Jums nav tiesību šeit ienākt bez manis. Un vēl jo vairāk – rakāties pa manām mantām. Tas jau ir 157. pants par privātās dzīves neaizskaramības pārkāpšanu.
Draudzene Ņina sāka atkāpties uz izeju. Viņai nepārprotami negribējās kļūt par līdzdalībnieci lietā.
Šahs un mats
Madara saprata, ka ar terminiem mani neiebiedēt, un nolēma izspēlēt “trumpjus”.
— Ak tu, juriste atradusies. Tad tā. Vāc savas parpalas. Dodu tev 24 stundas. Lai rīt tavas kājas te nebūtu. Drošības naudu es neatdošu – tā aizies uzkopšanai pēc tavas uzturēšanās. Un par sabojātajiem plauktiem.
Viņa bija pārliecināta par savu uzvaru. Izdzīt meiteni uz ielas, piesavināties drošības naudu – lielisks plāns. Bet viņa aizmirsa vienu detaļu.
— Labi, — es mierīgi atbildēju. — Es izvākšos. Bet ne rīt, bet pēc mēneša, kā noteikts līgumā. Mums ir punkts par līguma laušanu: brīdinājums 30 dienas iepriekš. Ja jūs izdzīsiet mani ātrāk, es fiksēšu patvaļas faktu un traucēšanu lietot mājokli.
— Man nospļauties uz līgumu. Es to saplēsīšu.
— Plēsiet savu eksemplāru. Mans atrodas drošā vietā. Starp citu, Madara, vai jūs nodokļus VID maksājat?
Klusums. Koridorā iestājās milzīgs klusums.
Taču pēc tam Madara pateica ko tādu, kas šo “saimnieci” spēja nolikt pie vietas
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
