Šis stāsts nav nekāds izdomājums – tie ir neseni notikumi, kuriem ir reāli pierādījumi. Vismaz tā daļa, kas skar dīvaino istabu un tās saturu, ir dokumentēta video un fotoattēlos, ko uzņēmis pats galvenais varonis
Taču par to, cik patiesa ir stāsta mistiskā puse, katram lasītājam būs jāspriež pašam.
Jauna dzīve drupās
Viss sākās Argentīnā, Kordovas pilsētā. Jauns puisis vārdā Kriks meklēja iespēju uzsākt patstāvīgu dzīvi un pārvākties prom no vecākiem. Budžets bija ierobežots, tāpēc, kad tēvs viņam pastāstīja par kādu pamestu īpašumu pilsētas nomalē, kas tiek pārdots par smieklīgu naudu, viņš nedomāja ne mirkli.
Māja izskatījās tā, it kā tā būtu pārcietusi vairākas dabas katastrofas – noplukušas sienas, aizauguši logi un dārzs, kas drīzāk atgādināja džungļus. Tomēr par zemes gabala cenu Kriks bija gatavs kļūt par šī “grausta” saimnieku un ķerties pie darba.
Durvis, kuras nebija paredzētas atrašanai
Lielākie atklājumi sākās brīdī, kad Kriks nolēma sakopt mājas pagalmu. Milzīgs, gadu desmitiem audzis vīnogulājs bija pārņēmis lielu daļu ēkas aizmugurējās sienas. Bruņojies ar dārza šķērēm un apņēmību izveidot tur dārzu, puisis sāka plēst nost nokaltušos zarus. Zem biezā lapu slāņa viņš pamanīja kaut ko neticamu – nelielas koka durvis.
Tās bija burtiski ieaugušas zemē un gadu gaitā kļuvušas par daļu no fasādes. Radās sajūta, ka kāds tās apzināti mēģinājis paslēpt no svešām acīm, lai šī ieeja nekad vairs netiktu izmantota.
Laika kapsula putekļu mākonī
Durvju atvēršana prasīja lielu piepūli, jo zeme un saknes tās turēja ciešā satvērienā. Kad beidzot tās padevās, Kriks nonāca telpā, kur laiks bija apstājies pirms vairākiem gadu desmitiem. Tā bija maza, tumša istaba bez logiem, kas piepildīta ar dārgām antikvārām lietām. Putekļu kārtas klāja vecus fotoaparātus, kinoprojektoru, smagnējus atpūtas krēslus un pat klavieres.
Telpa izskatījās pēc slepena kabineta vai patvēruma. Taču vislielāko izbrīnu puisis piedzīvoja, kad atklāja, ka šī “izolētā” telpa patiesībā ir savienota ar mājas viesistabu caur viltīgi apslēptu eju. Istaba nebija piebūve, tā bija mājas neatņemama, taču apzināti noslēpta daļa.
Mūzika no aizsaules
Šajā brīdī stāsts kļūst par īstu trilleri. Kaut arī Argentīnas arhitektūrā šādas slepenas ejas nav nekas neparasts, tas, kas notika tālāk, liek uzdot jautājumus. Kriks apgalvo, ka tieši dīvainas skaņas naktīs viņu pamudināja meklēt šo ieeju. Viņš dzirdēja klavieru spēli, kas skanēja it kā no sienu iekšienes.
Lai gan video ierakstos šīs skaņas nav iemūžinātas, puisis paliek pie sava – māja nebija klusa. Lai saprastu notiekošo, viņš pat pieaicināja ekstrasensi, un kopīgiem spēkiem viņi starp vecajām mantām atrada kādu dienasgrāmatu.
Adelīnas liktenis
Dienasgrāmata piederēja sievietei vārdā Adelīna, un tās saturs bija sirdi plosošs. Viņa bija kāda bagātnieka sieva, kura iemīlējās savā mūzikas skolotājā. Kad vīrs uzzināja par neuzticību un to, ka Adelīna gaida bērnu no cita vīrieša, viņš nolēma viņu iesprostot šādā veidā. Viņš viņu atstāja sievieti šajā slepenajā telpā, pilnībā izolējot no ārpasaules.
Adelīna savas dienas vadīja vientulībā, spēlējot klavieres un rakstot dienasgrāmatu, līdz tās pēdējie ieraksti kļuva pavisam haotiski un nesalasāmi.
Miers pēc atzīšanās
Uzzinājis par šo visu, Kriks nepalika vienaldzīgs. Viņš arhīvos atrada ziņas par to, kur Adelīna ir guldīta zemes klēpī, un devās uz turieni. Uz viņas kopiņas viņš nolika atrasto dienasgrāmatu kā simbolisku apliecinājumu tam, ka viņas stāsts ir sadzirdēts un viņa vairs nav aizmirsta iesprostota pagātnē. Pēc šī gājiena, kā apgalvo jaunais mājas saimnieks, klavieru skaņas naktīs vairs nav dzirdamas un mājā beidzot valda miers. Vai tā ir tikai puiša fantāzija vai reāla saskarsme ar pagātni? Pasaule joprojām dalās skeptiķos un ticīgajos. Kurā pusē esat jūs?
