Ziema Latvijā mēdz būt smaga — nebeidzams pelēkums, slapjš sniegs un sajūta, ka saule mūs ir pavisam aizmirsusi. Tajā pirmdienas rītā es pamodos ar ierasto nogurumu. Zigmārs jau virtuvē vārīja kafiju.
Viss bija kā parasti: viņš ielēja man krūzē pienu, nobučoja uz pieres un noteica, ka šī būs smaga nedēļa. „Mīļā, man šodien tās lielās pārrunas Rīgas birojā, visu dienu sēdēšu sapulcēs, pat telefonu laikam nevarēšu pacelt,” viņš sacīja, meklējot savas auto atslēgas.
Es pamāju, pat neiedomājoties kaut ko apšaubīt. Viņš paņēma savu darba portfeli, uzvilka mēteli un septiņos trīsdesmit aizbrauca Rīgas virzienā.
Liktenis laikam bija nolēmis, ka man šī diena jāpavada citādi. Tiklīdz Zigmārs izbrauca no pagalma, man piezvanīja Inese. Viņa ir mana tuvākā draudzene jau kopš skolas sola, un viņas enerģija dažreiz ir vienkārši lipīga.
— Lienīt, met visu pie malas! — viņa teica, un es jau pēc balss jutu, ka viņai ir kāda ideja. — Man šodien darbā iedeva brīvdienu, un es skatos pa logu uz to sniega putru un saprotu, ka mums vajag siltumu. Braucam uz Jūrmalu, uz „Līvu Akvaparku”. Izsildīsimies saunās, atslēgsimies no visa.
Sākumā es pretojos. Man bija ieplānoti mājas darbi, gludināšana un visādas sīkas rūpes. Bet Inese mācēja pārliecināt. Viņa teica, ka mēs tikai sēžam un gaidām pavasari, bet dzīve iet garām. Un tā nu pēc stundas mēs jau sēdējām viņas mašīnā, braucot pa Viestura ielu Jūrmalas virzienā.
Miers pirms negaidītā pavērsiena
Akvaparkā mēs ieradāmies ap desmitiem rītā, kad pilsēta tikko bija sākusi savu darba dunu. Tajā laikā tur valdīja burvīga gaisotne — nebija ne lielo tūristu grupu, ne ierastās steigas vai drūzmas. Tikai miers un patīkami silts, mitrs gaiss, kas jau pirmajās minūtēs lika pilnībā aizmirst par tiem mīnusiem un sniega putru, kas palika aiz stiklotajām durvīm. Likās, ka mēs no pelēkās Latvijas ziemas pēkšņi būtu teleportējušās uz kādu tālu, saulainu kūrortu.
Mēs nesteidzīgi pārģērbāmies, izbaudot katru brīdi, un devāmies uz lielo baseinu. Ūdens bija tik patīkams, ka gribējās tajā vienkārši gulēt un lūkoties augstajos griestos. Pēc tam mēs lēnām pārgājām uz pirts zonu, kur siltums burtiski iesūcās katrā šūnā, atslābinot plecus un prātu.
Inese kaut ko viegli un neuzbāzīgi čaloja par savām jaunajām receptēm un pēdējiem biroja jaunumiem, bet es viņā klausījos tikai ar vienu ausi. Es vienkārši ļāvos tam klusumam un mieram, ko tik sen nebiju sev atļāvusi. Tajā brīdī es jutos patiesi atpūtusies, nezinot, ka jau pēc dažām minūtēm mana pasaule apgriezīsies kājām gaisā.
Pēc kāda laika mēs nolēmām, ka būtu patīkami iedzert kaut ko vēsu. Mēs devāmies uz bāra zonu, kas atrodas turpat pie baseiniem, kur ūdens šalkoņa radīja mānīgu bezrūpības sajūtu. Inese aizgāja meklēt brīvākus sauļošanās krēslus bērnu baseina pusē, bet es viena pati devos pasūtīt dzērienus.
Tur, starp košajām ūdens caurulēm un tropiskajiem dekoriem, mans skatiens pēkšņi apstājās pie kāda vīrieša muguras. Sākumā es vienkārši nodomāju, ka cilvēkam ir neticami pazīstama stāja un pat tas, kā viņš viegli atbalstījās pret leti. Viņš stāvēja pie bāra un, jautri žestikulējot, par kaut ko aizrautīgi pļāpāja ar bārmeni.
Viņš izskatījās tik neparasti bezrūpīgs un pacilāts – pilnīgs pretstats tam cilvēkam, kurš vēl pirms dažām stundām sūdzējās par nebeidzamajām darba sapulcēm.
Tad es ieraudzīju peldbikses. Tās bija tumši zilas ar nelielu, sudrabainu svītru sānā. Tieši tādas mēs ar Zigmāru kopā pirka pirms mēneša, kad viņš teica, ka gribot atsākt iet uz baseinu Rīgā, lai uzlabotu stāju.
Es apstājos un kādu brīdi vienkārši vēroju. Nebija ne satraukuma, ne skaļu emociju, tikai tāda dīvaina sastinguma sajūta. Es paspēru pāris soļus tuvāk, mēģinot saskatīt nelielo rētu uz pleca, ko viņš bija ieguvis tālajā bērnības vasarā. Tur tā bija — šaubu vairs nebija, tas tiešām bija viņš.
Zigmārs nebija viens. Viņam blakus stāvēja meitene. Viņa bija jauna, iespējams, ap gadiem divdesmit pieciem, ar gariem, slapjiem matiem kastaņbrūnā krāsā. Viņa bija tērpusies ļoti košā, gandrīz luminiscējošā bikini. Viņi abi malkoja koilus un smējās. Zigmārs viņai kaut ko pačukstēja ausī, un viņa viegli piesita viņam pa plecu, it kā koķetējot.
Kluss novērojums pie bāra
Es neizdvesu ne skaņas. Tajā brīdī es nevis jutu dusmas, bet gan tādu dīvainu, aukstu skaidrību. Manī nebija vēlmes skriet klāt un taisīt skandālu. Es vienkārši stāvēju un vēroju. Inese atnāca pie manis, jautājot, kur palikuši dzērieni, bet, ieraugot manu seju, viņa apklusa. Es tikai nedaudz pamāju ar galvu vīrieša virzienā.
— Tas ir Zigmārs? — viņa klusi pajautāja, viņas balss bija pilna neizpratnes.
— Jā, — es atbildēju tikpat klusi.
— Bet viņam taču… viņš taču teica, ka ir darbā? Sapulces, klienti…
— Acīmredzot šis ir viņa „klients”, — es noteicu, pati brīnoties par to, cik mierīga ir mana balss.
Mēs lēnām pārvietojāmies nedaudz tālāk, aiz koka konstrukcijām pie Kapteiņa Kida zemes, kur varēja palikt nemanāmas, bet es joprojām varēju viņus redzēt. Zigmārs paņēma meitenes roku un veda viņu uz Orinoko upi. Viņi abi iekārtojās riņķos un ļāvās straumei, kas lēni nesa viņus garām mākslīgajām alām un ūdenskritumiem.
Mans vīrs, kurš mājās mēdza runāt par nogurumu un to, cik grūta bijusi darba diena, tagad enerģiski airēja ar rokām, lai viņu riņķi neizšķirtos un viņi kopā iepeldētu pazemes alā. Viņi lēni slīdēja pa ūdens ceļu, un es redzēju, kā viņš maigi pieskaras viņas vaigam. Tā bija tā pati kustība, ko es biju pieradusi saņemt mierīgos svētdienas rītos. Vērojot, kā viņi pazūd aiz varavīksnes ūdenskrituma, es sapratu, ka mūsu kopīgā straume ir beigusies.
Inese cieši satvēra manu plaukstu.
— Lienīt, ejam prom. Tev uz to nav jāskatās. Mēs varam vienkārši aizbraukt, un tu izlemsi, ko darīt vēlāk.
— Nē, Inese. Es gribu redzēt, cik tālu tas iet. Es gribu saprast, cik ilgi es esmu dzīvojusi ilūzijā, — es teicu, neizlaižot viņus no redzesloka.
Mēs tur nosēdējām gandrīz stundu. Viņi devās uz pirtīm, tad atkal atgriezās pie ūdens. Es redzēju, kā viņš viņai pasniedz dvieli, kā viņš rūpīgi sakārto viņas somu. Viņš izturējās pret šo svešo sievieti ar tādu rūpību un maigumu, kādu es mūsu attiecībās biju sākusi piemirst.
Zigmārs nobučoja viņu pie izejas no baseina, un tajā brīdī es sajutu, ka manī kaut kas galīgi un neatgriezeniski nodziest.
Kāpēc Liene izvēlējās neiet klāt un kādu ziņu viņa atstāja vīram uz virtuves galda, lasiet raksta otrajā lapā.
