Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta par savu raksturu. Ja nolemju trīs mēnešus nepirkt jaunas drēbes, tad tā arī būs. Ja pasaku sev, ka kafiju pirkšu tikai mājās un termokrūzē, nevis katrā “Circle K” pa ceļam uz darbu, tad šo solījumu turu.
Kad mēs ar vīru beidzot vienojāmies par savas vasarnīcas iegādi, es kļuvu kā no akmens. Neviena lieka eiro, nekādu spontānu pusdienu kafejnīcās vai nevajadzīgu sīkumu. Tikai mērķis, tikai mans sapnis par dārzu.
Mēs ar Māri kopā krājām naudu tieši trīs gadus. Māris strādā par loģistikas speciālistu lielā uzņēmumā, un viņam “kafija līdzņemšanai” bija nevis kaprīze, bet gandrīz vai rituāls produktīvai dienai. Es, strādājot par grāmatvedi, labi zināju naudas vērtību un to, cik ātri mazie tēriņi saēd lielos plānus.
Mūsu ģimenei tas bija īsts pārbaudījums. Es ieviesu atsevišķu krājkontu, bet daļu naudas, drošības sajūtai, glabājām arī skaidrā naudā – mājās, īpašā metāla kastītē, ko paslēpām virtuves augšējā plauktā aiz vecām pavārgrāmatām.
Mums izdevās sakrāt gandrīz 25 000 eiro. Priekš diviem strādājošiem cilvēkiem, kuriem jāmaksā par savu mājokli Jelgavā un jāsedz visi ikdienas rēķini, tas bija milzīgs sasniegums. Es katru mēnesi no savas algas atliku precīzi 350 eiro, bet Māris, kura ienākumi ir nedaudz lielāki, pielika vēl 450 eiro.
Sākumā viņš vēl mēģināja iebilst:
— Zane, varbūt labāk visu turēt bankā? Tur vismaz kaut kādi procenti pil.
Bet es, būdama piesardzīga, neuzticējos nevienai iestādei pilnībā. Mani mulsināja visādi dīvaini stāsti par pazudušiem uzkrājumiem un svešām kļūdām, tāpēc paliku pie sava – daļai naudas vienmēr jābūt pa rokai.
Sapnis par rīta kafiju uz terases
Tā kastīte man bija kaut kas vairāk nekā tikai nauda. Tā bija mana nākotnes vīzija. Katru rītu, vārot kafiju, es uz to paskatījos un domās jau biju savā dārzā.
Es redzēju, kā stādu tomātus, kā mēs ar Māri sestdienu vakaros kurinām grilu un kā es rīta agrumā, vēl rītakleitā, sēžu uz koka terases un skatos, kā virs netālā ezera ceļas migla.
Māris reizēm mani vēroja un smaidot noteica:
— Zane, vai tev nešķiet, ka tu par daudz dzīvo tajā savā iedomātajā dārzā?
— Un kas tur slikts? — es domāju. Katram ir vajadzīgs kaut kas, uz ko tiekties. Kāds sapņo par jaunāko “BMW”, kāds par ceļojumu uz Taizemi, bet es gribēju tikai mieru un savu zemes pleķīti kaut kur netālu no Svētes vai Ozolniekiem. Tur, kur gaiss ir citāds nekā pilsētas centrā.
Atteikšanās no visa liekā
Lai sakrātu šo summu, mēs tiešām pievilkām jostas. Atteicāmies no ikgadējā atvaļinājuma siltajās zemēs. Tā vietā vasaras pavadījām manas mammas lauku mājā pie Elejas – palīdzējām dārzā un mierinājām sevi, ka tā arī ir atpūta.
Mēs vairs negājām uz restorāniem, uz kino gājām tikai tad, kad bija īpašas atlaides, un apģērbu pirkām tikai izpārdošanās. Es pat sāku krāsot matus mājās pati – gada laikā tas vien ietaupīja vairākus simtus eiro.
Un tad pienāca tā diena. Mana bijusī kolēģe atsūtīja saiti no “ss.com”. Viņas kaimiņi pie Lielauces ezera pārdeva nelielu māju ar dārzu un savu laipu. Tikai īss brauciens no Jelgavas. Fotogrāfijās viss izskatījās ideāli – kopts mauriņš, pāris ābeles un neliela koka mājiņa pašā ezera krastā.
Kad ieraudzīju cenu – 28 000 eiro –, man burtiski aizrāvās elpa. Mums pietrūka pavisam nedaudz!
“Tas ir ideāls variants!”
Es pat nesagaidīju, kad Māris atbildēs uz manu steidzīgo zvanu. Uzreiz pēc darba pati aizbraucu apskatīties. Vieta bija burvīga. Klusa ieliņa, blakus neliels dīķis, kaimiņos solīdi cilvēki. Saimniece, vecāka kundze, godīgi pastāstīja, ka jumts būs jāpielabo un žogs jānokrāso, bet man tas šķita nieks. Es jau redzēju mūs tur dzīvojam.
Mājās ielidoju kā uz spārniem. Māris jau virtuvē taisīja vakariņas.
— Kāpēc tu necēli telefonu? Es aizbraucu un apskatījos to vietu Ozolniekos. Māri, tas ir tieši tas, ko mēs meklējām! Cena ir lieliska, un saimniece gatava pagaidīt pāris nedēļas, kamēr mēs dabūsim trūkstošo summu!
Vīrs pēkšņi pārtrauca griezt maizi un paskatījās uz mani ar tādu skatienu, kas man nemaz nepatika. Viņa acīs nebija prieka, tikai kaut kāds smagums un neveiklība.
— Zane, apsēdies. Mums jārunā.
Kad vīrietis tā sāk teikumu, tu jau zini, ka tūlīt tava sapņu pils sagrūs kā kāršu namiņš.
Negaidīts pavērsiens
— Klau, es gribēju pateikt agrāk, bet vienkārši nezināju, kā uzsākt sarunu, — viņš klusi iesāka. — Mums ir radusies viena problēma.
Mana iekšējā balss jau teica: “Kas var būt svarīgāks par mūsu trīs gadu pūlēm un atteikšanos?”
— Atceries, mamma zvanīja, ka viņai dzīvoklī Rīgā plīsusi stāvvada caurule? Tu vēl teici, ka ceri – apdrošināšana visu segs?
— Nu jā, un? — es jutu, ka mani pārņem pamatīgs nemiers.
— Apdrošināšana tur neko nesedza, jo bojājums netika atzīts par pēkšņu avāriju, un ūdens pamatīgi sabojāja dzīvokļus trīs stāvus zemāk. Turklāt mammai virtuvē un vannas istabā viss bija tik ļoti nolietojies, ka meistari lika visu jaukt ārā līdz pat betona sienām. Viņai pašai nebija ne mazāko iekrājumu.
Es jutu, kā virtuvē pēkšņi kļūst nepatīkami auksts.
— Māri, saki godīgi… Cik?
— Es iedevu viņai 12 000 eiro. No mūsu iekrājumiem un kastītes. Es nevarēju savu māti atstāt nelaimē, saproti? Viņa bija pilnīgā izmisumā un zvanīja man katru vakaru. Es tiešām nedomāju, ka mēs to vasarnīcu atradīsim tieši šomēnes!
“Tā ir tikai puse no mūsu dzīves”
— Divpadsmit tūkstošus? — es gandrīz aizrijos ar vārdiem. — Pusi no mūsu trīs gadu dzīves? Tikai par vannas istabas remontu un caurulēm? Māri, tas ir neprāts!
— Viņa gribēja uzreiz arī virtuvē flīzes nomainīt un koridorā skapi iebūvēt, lai viss ir kārtībā, kamēr meistari strādā, — viņš mēģināja attaisnoties, kaut gan viņa balss skanēja arvien nedrošāk.
— Un kāpēc tu man to nepateici uzreiz? Kāpēc tu pieņēmi lēmumu viens pats?
— Es negribēju tevi uzreiz satraukt. Domāju, pamazām kaut kā atliksim atpakaļ, — viņš nomurmināja, pat neskatoties man acīs.
— Atliksim atpakaļ? Tie ir trīs gadi, Māri! Trīs gadi, kuros mēs nekur nebraucām, neko sev nepirkām! Un tagad tu man saki, lai es Ozolnieku saimniecei palūdzu “nomaksu”? Uz cik gadiem?
— Nomaksu? — es klusi pārjautāju. — Māri, tu tiešām domā, ka saimniece, kura pārdod savu īpašumu, piekritīs gaidīt mēnešiem vai gadiem, kamēr mēs atkal sakrāsim to, ko tu nupat atdevi? Kā tu to iedomājies? Ka mēs nopirksim tikai pusi dārza?
Māris smagi nopūtās un apsēdās man pretī, mēģinot rast mierīgākus vārdus:
— Zane, es saprotu tavas jūtas, bet man bija svarīgi, lai mammai nav jāuztraucas par appludinātiem kaimiņiem un kārtību mājās. Tas remonts bija neizbēgams. Bet to vasarnīcu… nu, atradīsim citu pēc kāda laika. Nekas traks taču nav noticis, mēs vienkārši vēl mazliet pagaidīsim.
Tajā brīdī manī kaut kas salūza. Es sapratu, ka visi skaistie vārdi par kopīgiem mērķiem un uzticēšanos strādā tikai tad, ja abi ievēro vienošanos. Bet Māris nupat bija izdarījis izvēli mūsu abos vārdā, pat nepajautājot manu viedokli. Es piecēlos un klusi izgāju no virtuves.
— Zane, kur tu ej? — viņš sauca man pakaļ. — Nepārdzīvo, sakrāsim vēlreiz! Būs mums tā māja, apsolu!
(Turpinājums sekos otrajā lapā…Vakara klusums un jaunā realitāte)
