Guntis tādu izšķērdību neatbalstītu, mutes noslaucīšanai arī ar pusīti salvetes pietiek atliektiem galiem
— Kāpēc tu salveti plēs uz pusēm, Guna?
— A kur tad veselu tērēt? — Gaida, mana vīra māsa, pat aci nepamirkšķināja, rūpīgi noslāņojot lēto papīra salveti divās caurspīdīgās lēverēs.
— Guntis tādu izšķērdību neatbalstītu, mutes noslaucīšanai arī ar pusīti pietiek atliektiem galiem.
Mēs sēdējām virtuvē pēc atvadu mielasta, klausoties, kā dūc vecais “Snaige” ledusskapis, kuru vīrs atteicās mainīt divdesmit gadus. Viesi, paldies Dievam, bija izklīduši, aiznesot sev līdzi lētās žāvētās desas un pieklājības līdzjūtību smaku, atstājot mūs ar vīra māsu divatā. Guntis pamanījās ietaupīt pat uz savām bērēm, atstājot detalizētu instrukciju dokumentu mapē. Visu šai dienai lika ņemt pašu vienkāršāko, priedes koka, jo “ugunī visas koku sugas deg vienādi”, bet vainagu strikti tikai vienu — mākslīgo, lai “pēc tam varētu kādam pārdāvināt”.
— Viņš bija svēts cilvēks, Maija, īsts saimnieks, — murmināja Gaida, grābjot no galda drupatas saujā, lai iebērtu tās mutē. — Visu mājas labā, visu ģimenei, centu pie centa lika.
Es skatījos uz viņu un jutu, kā iekšā vārās tumšas, smagas dusmas, kuras biju apspiedusi gadiem. Vīram bija žēl naudas pat tualetes papīram. Tā nebija metafora vai daiļrunība, bet gan mūsu pēdējo piecu gadu ikdiena. Mēs lietojām bezmaksas reklāmas avīzes, kuras viņš saiņiem stiepa no kaimiņu pastkastītēm, ignorējot manus lūgumus. “Svins ir kaitīgs, Gunti, tā ir krāsa!” — es mēģināju viņu pārliecināt, kad viņš atnesa kārtējo “Rīgas vēstis” kaudzi.
“Kaitīgi, Maija, ir noskalot dzīvu naudu podā,” viņš atbildēja, griežot avīzes kārtīgos kvadrātiņos tādā izmērā, ko bija izskaitļojis ar kaut kādu maniakālu inženiera precizitāti. Gaida beidzot noēda sakaltušu siera gabalu un, nepaceldama acis no tukšā šķīvja, pēkšņi paziņoja:
— Dod garāžas atslēgas.
— Kāpēc tev tās? — es pat apstulbu no tāda tiešuma.
— Tur Guntis instrumentus glabāja un visādus būvmateriālus, es paņemšu. Man dārzā žogs sašķiebies, bet viņam tur, viņš teica, naglu iekrāts trim dzīvēm uz priekšu, nedrīkst taču labumam pazust.
Garāža bija viņa karaļvalsts, neaizskarams templis un galvenā dārgumu krātuve, kurā man ieeja bija liegta. Guntis tur pavadīja visas brīvdienas, atgriežoties piesūcies ar dīzeļdegvielas, vecas gumijas un mitruma smaku, taču mašīnu mēs tā arī nenopirkām. “Dārgi, Maija, degviela, apdrošināšana, remontdarbi — tas ir murgs,” viņš teica, mīļi iebāžot kabatā “Rīgas satiksmes” bezmaksas braukšanas karti.
— Nedošu, — es stingri noteicu.
Gaida sastinga, tā arī nepiebīdījusi tasi pie mutes, un paskatījās uz mani kā uz jukušu.
— Kā tas ir — nedosi? Tas ir mantojums, es esmu īstā māsa un man ir tiesības uz piemiņu par brāli.
— Piemiņa ir fotogrāfijas albumā, Gaida, bet naglas ir metāllūžņi. Es pati tur sakopšu, visu izrevidēšu un izlemšu, ko darīt.
— Tu? Sakopsi? — viņa iemēdījās, un šī skaņa bija līdzīga neieeļļotas durvju eņģes čīkstoņai. — Tu taču visu izmetīsi, tu taču lietu vērtību nezini! Guntis vienmēr teica: “Maijai rokas ir cauras, iedod viņai eiro — viņa divus iztērēs muļķībās”.
Re, kā — pat māsai bija iestāstījis, ka esmu izšķērdētāja un tērētāja. Un tas viss tāpēc, ka reiz, pirms pieciem gadiem, es nopirku sev ziemas zābakus nevis “humpalās”, bet normālā veikalā, ādas un siltus. Viņš ar mani nerunāja divas nedēļas, demonstratīvi staigāja caurās rudens kurpēs pa sniegu, lai izraisītu manī vainas apziņu, un galu galā es padevos — aiznesu zābakus atpakaļ.
— Es rīt no rīta atnākšu pēc atslēgām, — Gaida smagi piecēlās, nopurinot svārkus no neredzamiem putekļiem. — Un neiedomājies tur neko aiztikt, es zinu, kas tur atrodas, viņš man sarakstu rādīja.
Viņa aizgāja, paķerot no galda divas “Laimas” konfektes, bet es paliku viena pelēkajā dzīvoklī. Visu mūžu biju nodzīvojusi šajā drūmajā krāsā, taupot uz krāsām, emocijām un pašu dzīvi. Guntis aizgāja pēkšņi — bez maksas un ātri, kā viņam patika. Es uzmetu mēteli, jūtot, ka man vajag uz garāžu tūlīt pat, nekavējoties. Mani grauza aizvainojums, tik blīvs un rūgts, man gribējās sagraut šo viņa “taupības templi”.
Garāžu rinda mani sagaidīja ar klaiņojošu suņu rejām un trūdošu rudens lapu smaku. Dzelzs vārti atvērās ar grūtībām, eņģes bija caurcaurēm sarūsējušas, jo arī uz smērvielu taču vajadzēja taupīt. Es ieslēdzu gaismu, un blāvā spuldzīte pie griestiem, visa noklāta ar mušu punktiņiem, nomirkšķināja un nelabprāt apgaismoja krāvēja impēriju. Plaukti lūza no burkām ar sakaltušu krāsu, stiepļu rituļiem, kaut kādiem linoleja atgriezumiem un vecu riepu kalniem.
— Neieredzu, — es skaļi pateicu, un balss dobji atbalsojās pret betona sienām.
Satvērusi vecu lāpstu pie ieejas, es atvēzējos un situ pa darbagaldu, paceļot putekļu stabu. Es situ pa burkām, rāvu nost plauktus, triecu kastes — tas bija bezjēdzīgs un nežēlīgs dumpis pret trīsdesmit gadu ierobežojumiem. Pēc desmit minūtēm spēki izsīka, un es apsēdos uz apgāztas kastes, smagi elpojot. Skatiens apstājās pie grīdas garāžas centrā, tajā vietā, kur parasti liek mašīnu virs apskates bedres.
Dēļi tur gulēja savādi — biezi, pamatīgi, acīmredzami jauni, uz kuriem Guntis nez kāpēc nebija ietaupījis. Visā garāžā valdīja sabrukums un princips “gan jau būs labi”, bet šis grīdas gabals bija uzklāts ideāli, dēlis pie dēļa, bez nevienas spraugas. Es atcerējos, kā viņš brēca, kad es reiz ienācu pasaukt viņu pusdienās: “Nedrīksti te staigāt, grīda tikko nolakota!”. Bet tie nebija nolakoti, tie bija vienkārši ļoti rūpīgi pielāgoti un salikti.
Kāda nojausma man iešvīkstēja, liekot piecelties un paņemt smagu metāla lauzni. Izraujamās naglas čīkstoņa skanēja kā vaids, bet dusmas deva man spēku. Pirmais dēlis atleca, un zem tā izrādījās nevis bedre vai betons, bet gan sausas, tīras upes smiltis. Tas bija savādi: parasti garāžās taisa klonu vai atstāj noblietētu zemi, bet te — it kā bērnu smilšu kaste. Es sāku rakt ar rokām, atmetot instrumentu malā, smiltis viegli padevās. Pēc kādiem divdesmit centimetriem pirksti uzdūrās kaut kam cietam un gludam.
Tas bija smagas metāla instrumentu kastes vāks, kas bija aptīta ar eļļainām lupatām. Es ar grūtībām izvilku to ārā, jūtot nedabisku smagumu, un atmetu vāku. Iekšpusē, cieši saliktos rindās, gulēja blāvi dzelteni stieņi. Es paņēmu vienu — tas dzesēja plaukstu ar savu smagumu un realitāti.
Es sēdēju smiltīs vidū izdemolētajai garāžai, turot rokā veselu bagātību, un smējos kā neprātīga. Tie bija cilvēka smiekli, kurš sapratis pašu muļķīgāko joku visumā. Guntis nevis vienkārši krāja, viņš burtiski konvertēja mūsu dzīvi, mūsu ikdienu un prieku šajā aukstajā metālā. Katrs neizceptais gaļas gabals, katra nenopirktā maize, katra avīze tualetes papīra vietā — tas viss gulēja šeit, zem grīdas.
Viņš staigāja caurās zeķēs, es lāpīju zeķubikses, mēs ēdām nocenotus produktus, kam beidzies termiņš, bet viņš pirka zeltu. Kāpēc? Lai tagad gulētu lētā priedes kastē, kamēr viņa “dārgumi” dus smiltīs? Kopā bija piecas kastes. Pēdējai virsū stāvēja zīmīte, uzrakstīta viņa sīkajā, blīvajā rokrakstā, kur burti spiedās viens pie otra vietas taupīšanas nolūkā: “Melnai dienai. Ja pavisam piespiež. Netērēt velti. Tas vienmēr ir vērtē, kurss aug”.
Viņš visu mūžu gaidīja melno dienu, bet rezultātā ar savām rokām padarīja melnu visu mūsu dzīvi. Garāžas durvīs parādījās ēna, un es refleksīvi uzmetu bedrei brezentu.
— Maija? Ko tu te esi sastrādājusi? — Gaidas balss trīcēja taisnīgā sašutumā. — Es taču teicu neko neaiztikt, tas viss ir Gunta.
Viņa ienāca iekšā, aplūkojot postažu: izkaisītās naglas, salocītās burkas, norautos plauktus.
—Paskaties, ko esi izdarījusi! Tas taču naudu maksā, visu sabojāji!
Es piecēlos, mierīgi nopurināju ceļus no smiltīm, jūtot smagumu vējjakas kabatā. Bet dīvaina lieta — uz sirds kļuva viegli un tukši, it kā es būtu nometusi milzīgu akmeni.
— Gaida, — es teicu mierīgā, svešādā balsī. — Savāc.
— Ko savāc? — viņa apstulba un mirkšķināja acis.
— Visu savāc. Naglas, dēļus, burkas, visu šo drazu, savāc garāžu pilnībā.
Vīramāsas acis iemirdzējās plēsonīgā mirdzumā, viņa pat pārstāja sašust.
— Arī instrumentus? Un darbagaldu?
— Arī instrumentus, un darbagaldu, un pat vecās riepas.
Viņa aizdomīgi piemiedza acis, meklējot āķi.
— A ko tu šodien tāda dāsna? Kaut ko vērtīgu paslēpi?
— Paslēpu, Gaida, — es pasmaidīju tikai ar lūpām. — Savu lepnumu es te atradu un sirdsapziņu, bet tev to nevajag.
— Tfū tu, atkal tu ar savu inteliģentu liriku, lepnumu uz maizes neuzsmērēsi, — viņa jau saimnieciski kāpa pāri atkritumiem.
— Tikai viens nosacījums: izved to visu līdz rītdienai, lai ne smakas te nebūtu, un bedres aizroc. Grīda tur sapuvusi izrādījās, Gaida, jāmaina.
Es izgāju no garāžas gaisā, kas smaržoja pēc slapja asfalta un brīvības. Pirmais, ko es izdarīju — aizgāju uz “Stockmann”, kur Guntis aizliedza pat iegriezties. Es paņēmu ratiņus un devos pie sadzīves ķīmijas plaukta, izvēloties pašu lielāko tualetes papīra iepakojumu — četru kārtu, ar persiku aromātu un šķīstošu tūbiņu. Tas maksāja tik, cik Guntis tērēja pārtikai trīs dienās.
Pēc tam es iegāju santehnikas veikalā turpat kaimiņos un izvēlējos augstas klases podu ar apsildi un apgaismojumu. Apmaksāju visu ar kredītkarti, kuru biju noformējusi slepus un baidījos vilkt ārā, bet tagad baiļu nebija.
Vakarā piezvanīja Gaida, sakot klausulē:
Ko uzzināja vīra māsa un vai viņa atklāja Gunta rūpīgi slēpto? Vai varbūt viņa bija informēta un tāpēc lika neko neaiztikt?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
