Fēlikss stāvēja svešas istabas vidū un nevaldāmi murmināja. Viņš bija spēcīgs vīrietis ap četrdesmit, strādāja par traktoristu un augumā padevies krietni pāri diviem metriem.
Viņa dūres atgādināja smagus veserus, taču šajā brīdī viņš emocijas neslēpa un šņukstēja kā mazs zēns. Tās gan nebija bēdu emocijas, bet gan milzīgs, sen nejusts prieks. Viss šis stāsts sākās brīdī, kad Fēlikss pieņēma stingru lēmumu – viņš beidzot gribēja kļūt par saimnieku pats savā dzīvē.
Fēlikss dzīvoja nelielā ciematā pie Ventas upes. Viņa ikdiena ritēja līdzīgi kā daudziem citiem apkārtnes vīriem: darba dienās viņš dzenāja traktoru pa laukiem, sestdienās kopā ar kaimiņiem mēdza iedzert pa kādam kompotiņam, bet svētdienās ar smagu galvu un sirdsapziņas pārmetumiem solīja sev, ka tā bija pēdējā reize.
Viņam nebija ne sievas, ne bērnu. Gaida viņu pameta pirms trim gadiem, aizejot nosakot skarbus vārdus: “Tu, Fēliks, esi labs cilvēks, bet no tavas labestības jēga ir maza. Tev nav ne savas mājas, ne nākotnes plānu. Jaunība paiet, bet tu tikai liec muguru uz tā traktora.”
Toreiz Fēlikss jutās ļoti aizvainots, taču vēlāk sāka par to nopietni domāt. Gaidai bija taisnība – dzīve kopmītnes istabiņā nebija nekāda īstā dzīve, tā drīzāk bija tikai eksistēšana no algas līdz algai.
Sapnis par savu māju un pirmais solis
Pēkšņi ciematā parādījās ziņa, ka tiek pārdota veca māja. Tā bija pamatīga koka celtne, būvēta vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, un izskatījās apbrīnojami stingra. Mājai bija mūra pamati, veca maizes krāsns un seši simti kvadrātmetru liels dārzs. Vecais saimnieks Miķelis bija devies mūžībā, un, tā kā mantinieku nebija, pašvaldība māju izlika izsolē. Cena likās neticami maza, taču pat šādas summas Fēliksam nebija. Viņa traktorista alga bija pieticīga, un iekrājumu nebija nekādu.
Fēlikss devās uz banku. Viņš apsēdās iepretim darbiniecei, kura ilgi kaut ko rēķināja savā datorā, līdz beidzot paziņoja: “Mēs varam jums piešķirt kredītu. Procentu likme būs četrpadsmit procenti gadā, un termiņš ir piecpadsmit gadi.” Fēlikss no pārsteiguma gandrīz apstājās: “Piecpadsmit gadi? Es taču tad jau būšu sirmgalvis!” Bankas darbiniece tikai paraustīja plecus un noteica: “Tādas ir iespējas, varat arī neņemt.” Fēlikss tomēr parakstīja dokumentus un paņēma atslēgas.
Pirmās dienas jaunajā īpašumā
Kad viņš pirmo reizi atslēdza jaunās mājas durvis, sirds sitās kā negudra. Iekštelpās smaržoja pēc senatnes, veca koka un nedaudz pēc pelēm. Galvenajā istabā stāvēja galds, soli un stūrī pie sienas bija palikusi kāda sena svētbilde. Fēlikss apsēdās uz sola un pats sev skaļi noteica: “Nu, sveika, māja. Es esmu tavs jaunais saimnieks.”
Pirmā nedēļa pagāja lielā satraukumā. Katru vakaru viņš rūpīgi skaitīja naudu: cik paliek ēšanai, cik kredītam, cik elektrībai. Palika pavisam maz, tikai daži eiro. Viņš saprata, ka šovasar būs jāiztiek tikai ar to, ko pats izaudzēs dārzā. Viņš iestādīja kartupeļus, burkānus un sīpolus, sākot dzīvot tā, kā kādreiz dzīvoja viņa vectēvi – paļaujoties uz zemi.
Tomēr mājai bija nepieciešams remonts. Apakšējie koka guļbaļķi laika gaitā bija satrunējuši, grīda bija nosēdusies un sienās parādījās plaisas. Fēlikss nolēma rīkoties un paaicināja palīgā divus paziņas – Pēteri un Jāni. Viņi atnāca sestdienas rītā, lai palīdzētu nomainīt vecos baļķus.
Neticamais atradums zem grīdas dēļiem
“Plēs nost vecos grīdas dēļus, Fēliks,” komandēja Pēteris. “Mums jātiek klāt apakšējam vainagam, tas ir pilnīgi izpuvis.” Fēlikss paņēma lauzni un sāka atraut vecos dēļus vienu pēc otra. Pēkšņi Jānis iekliedzās: “Stāvi! Pagaidi!” Tur, pašā stūrī zem apakšējā baļķa, kur nekad netika ne lietus, ne sniegs, gulēja maiss. Tas bija no rupja auduma un cieši aptīts ar metāla stiepli.
Fēlikss uzmanīgi izvilka maisu, pārgrieza stiepli un atvēra to. Vīri palika mēmi. Maisā bija zelta monētas. Daudz zelta monētu – senu, apsūbējušu, bet ar skaidri saskatāmiem valdnieku profiliem. Tur bija kādi divi simti monētu, varbūt pat vairāk.
Istabā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt tikai krāsns kluso krakšķēšanu. “Tas laikam Miķeļa tēva vai vectēva krājums,” čukstēja Jānis. “Viņi bija strādīgi ļaudis, vienmēr visu krāja.” Fēlikss klusi noteica: “Māja ir mana, tātad arī šis atradums ir mans.” Vīri saskatījās. Pēteris nopūtās: “Mēs nepretendējam, tu to atradi. Tikai lūgums tev – neiztērē to visu muļķībās. Tu pats zini, kā tev mēdz iet.”
Ceļš uz jaunu dzīvi un negaidīta tikšanās
Fēlikss to nakti neaizvēra ne acu. Viņš sēdēja pie galda un skatījās uz zeltu. Domu bija tūkstošiem. Vispirms viņš gribēja visu atdot muzejam, bet tad atcerējās par bankas kredītu un lielo procentu likmi. Viņš nolēma meklēt zinošu cilvēku, kas varētu palīdzēt saprast monētu vērtību. Pēc nedēļas viņš devās uz Rīgu, kur apstaigāja vairākas antikvariātu bodes. Kādā no tām viņš satika vadītāju vārdā Vadims.
Vadims ilgi pētīja monētas caur lupu un beidzot teica: “Normāls zelts, bet nekas pārlieku rets. Divpadsmit monētas ir kolekcijas vērtība, pārējais ir vienkārši metāls. Es varu jums iedot piecdesmit tūkstošus eiro.” Fēlikss bija pārsteigts, viņš bija cerējis uz ko vairāk, tomēr piekrita. Viņš saņēma naudu un pirmais, ko izdarīja – devās uz banku un pilnībā nomaksāja mājokļa kredītu. Viņš jutās brīvs, un šī sajūta bija labāka par jebko citu.
Mājas remonts gāja uz priekšu strauji. Veco un sapuvušo daļu nojauca, bet tās vietā uzcēla modernu, siltu piebūvi. Fēlikss ielika jaunus logus, ierīkoja apkures katlu un normālu kanalizāciju. Kad darbi beidzās, māja izskatījās brīnišķīgi – balta ar zaļu jumtu, un dārzā jau gatavojās pirmā raža.
Kādā pēcpusdienā pie vārtiem parādījās Gaida. Viņa bija dzirdējusi baumas par Fēliksa jauno māju. Viņa stāvēja uz sliekšņa un nespēja noticēt savām acīm. “Fēliks… tu tiešām to izdarīji?” viņa jautāja. Viņš pasmaidīja un aicināja viņu iekšā uz tēju. Gaida lūkojās apkārt – siltas koka sienas, omulīga uguns krāsnī un miers. “Vai tu man piedosi?” viņa klusi jautāja. Fēlikss atbildēja, ka nekad nav dusmojies, jo viņa tikai pateikusi skaļi to, ko viņš pats sirds dziļumos zināja.
Vēlāk, nejauši ieraugot kādu sludinājumu avīzē, Fēlikss uzzināja, ka dažas no viņa pārdotajām monētām izsolē pārdotas par milzīgām summām – katra par vairākiem tūkstošiem. Viņš aizbrauca pie antikvariāta vadītāja Vadima un pajautāja, cik tad īsti viņš uz tām nopelnīja.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
