Māris stāvēja durvīs, vērojot viņu.
— Kur tu taisies doties?
— Tas tevi vairs neskar, — Valentīna aizvēra čemodānu.
— Varbūt tomēr…
-Tu samīdīji mūsu atmiņas. Te nebija tikai tu – te biju es un mūsu dēls. Visu, ko mēs kopā būvējām, tu pārvērti par dekorāciju saviem romāniem.
— Tu pārspīlē…
— Zini, kas ir pats smieklīgākais? — Valentīna pasmaidīja. — Es taču atbraucu kopt stādus. Tos tomātus, kurus tu tik ļoti neciet izrādās. Un atradu… visu šo. Viņa apmeta loku ar roku, it kā atvadītos no telpas.
— Svetlana var palikt par saimnieci, — piebilda Valentīna, dodoties uz izeju. — Ja reiz viņas klātbūtne šeit ir kļuvusi ierasta. Jau sēžot dēla mašīnā, kad viņi attālinājās no vasarnīcas, Valentīna lūdza apstāties.
“Pagaidi minūtīti, dēliņ,” – viņa teica, izkāpjot no mašīnas un dodoties pie vecā ābeļ koka – Māra lepnuma, ko viņš bija audzējis divdesmit gadus.
– Mammu, ko tu dari?
– Atvados, – atbildēja Valentīna, nepārtraucot darbu. – Lai viss būtu godīgi. Viņš paņēma to, kas bija dārgs man, bet es – to, kas dārgs viņam. Kad ābele nogāzās, Valentīna izņēma iepriekš sagatavoto sāli un izbēra to uz stumbra nogrieztā vietā, pēc tam aplēja ar ūdeni no lejkannas.
– Tagad te nekas neaugs, – viņa teica, atgriežoties pie mašīnas.
Pagāja mēnesis. Valentīna sēdēja jaunajā dzīvoklī, ko bija īrējusi pilsētas centrā, un šķiroja pastu. Starp aploksnēm bija viena no juridiskā biroja.
Valentīna rūpīgi izpētīja dokumentus un tad ar vieglu smaidu nolika tos malā. Pirms gada, kad sāka rasties pirmās aizdomas, viņa patiešām bija uzdāvinājusi pusi no vasarnīcas zemesgabala dēlam. Bet pirms trim mēnešiem, Māra “darījuma brauciena” laikā, viņa atrada viņa dokumentos papīrus par lielu parādu. Viņas vīrs bija ieķīlājis savu daļas īpašumu, pat nepateikdams par to ne vārda.
Es atstāju diktofonu vīramātes mājā — un tas, ko es noklausījos, izmainīja manu pasauli
Tagad viņam pieprasīja samaksu. Dēls zvanīja tēvam, bet Māris tikai neapmierināti atbildēja, ka “tiks galā pats”. Netika galā. Un šodien pienāca oficiāls paziņojums par īpašuma atsavināšanas procedūras sākumu. Telefona zvans pārtrauca viņas pārdomas.
– Valentīna? Tā ir Svetlana.
– Zvanu, lai… atvainotos. Un nedaudz paskaidrotu, – balss skanēja nedroši. – Māris man neteica, ka ir precējies. Teica, ka esat šķīrušies jau daudzus gadus, un vasarnīca – pilnībā viņa.
– Un jūs noticējāt?
– Tagad saprotu, cik biju muļķīga, – Man tiešām ir žēl. Aizgāju no viņa tajā pašā dienā, kad viss atklājās. Iestājās pauze. Valentīna nezināja, ko teikt. Negaidījusi atbildi, Svetlana turpināja:
– Viņš zaudēja darbu. Bet vakar… vakar no vasarnīcas sāka izvest mantas. Kaut kādi izpildītāji…
– Un ko jūs no manis vēlaties?
– Neko. Vienkārši uzskatīju, ka jums tas jāzina. Un vēl… paldies, ka atvērāt man acis. Es gandrīz pieļāvu to pašu kļūdu, ko jūs pirms trīsdesmit gadiem.
Valentīna klusi nolika klausuli.
Lasi vēl: Man ir 46, viņam 64, es vēl gribu baudīt dzīvi, bet viņam vienalga – ko iesākt
– Mammu, tu esi pārliecināta? Tā taču ir tava puse no vasarnīcas.
Viņi sēdēja uz Valentīnas jaunā dzīvokļa balkona. Aiz muguras spēlējās viņa bērni – astoņgadīgā Alise un piecgadīgais Kurts, kas pirmo reizi kopš ilga laika bija ciemos pie vecmammas.
– Pilnīgi pārliecināta, – Valentīna pamāja ar galvu, pasniedzot dēlam pildspalvu. – Paraksti, un zeme būs pilnībā tava. Zinu, ka tu spēsi uzcelt jaunu māju.
Foto: Pixabay
– Bet kā ar tēvu? Kur viņš tagad dzīvos? Valentīna paskatījās uz mazbērniem, kuri aizrautīgi spēlējās ar jaunām rotaļlietām.
– Tu esi pieaudzis vīrietis. Izlem pats. Ja vēlies palīdzēt tēvam – tas ir tavs lēmums. Es iebilst neplānoju, bet arī nepiedalīšos.
– Mammu, vai tu nenožēlo to, kā viss izvērtās?
Valentīna paskatījās debesīs, pārsteidzoši zilās septembrī.
– Zini, dēliņ, es nožēloju tikai vienu – ka neizdarīju to agrāk. Viņa malkoja tēju un pasmaidīja.
– Bet tagad viss ir labi. Man esat jūs – mans dēls, vedekla, mazbērni. Un nākamnedēļ braucu uz Grieķiju – iedomājies, nekad tur neesmu bijusi!
Un tagad, pēc gada, skatoties uz saviem draugiem un tuviniekiem, uz jauno mājīgo mājvietu, ko viņa bija izveidojusi pati, Valentīna saprata – tas bija pareizs lēmums.
– Omīte! – pie viņas pieskrēja piecgadīgais Kurts ar zīmējumu rokās. – Es tevi uzzīmēju! Zīmējumā bija attēlota sieviete ar zeltainiem matiem, skaistā zilā kleitā, ar kroni uz galvas.
– Tā es esmu princese? – Valentīna smējās, apķerdama mazbērnu.
– Nē, tu esi karaliene! – nopietni viņu palaboja zēns. – Īsta karaliene!
Valentīna noskūpstīja viņu uz pieres, sajūtot, kā sirds piepildās ar laimi. Jā, viņa ir karaliene. Savas dzīves karaliene. Un ja, lai to saprastu, vajadzēja aizmirst veco pasauli – lai tā arī būtu. Viņa vairs neskatījās atpakaļ.
Bet netālu no pilsētas, vietā, kur kādreiz atradās vasarnīca, cēlās jauna māja. Dēls nolēma sākt būvniecību pavasarī – savā zemes daļā. Ap jaunajiem pamatiem jau zaļoja tomātu dobes. Nākamā raža solījās būt bagātīga.
