“Viņi ievilka mani šaurā ielā, tādā kā tunelī, netālu no vietas, kur es dzīvoju. Es centos skriet, aizbēgt, bet viens no viņiem aizšķērsoja izeju. Viņi mani iesprostoja un pielika man pie deniņiem ieroci.”
Jaunieši draudēja nogalināt Džonatana vecākus, ja viņš nākamajā dienā neatnesīs viņiem 100 eiro.
Tajā dienā Džonatanam šķita, ka vairs nespēj izturēt apcelšanu. Viņš nopirka pudeli alkohola, devās uz parku, izlēmis, ka šajā dienā izbeigs savu dzīvi. Viņš aplēja savu apģērbu ar alkoholu, aizdedza sērkociņu un pielaida to sev.
“Es jutos tik dziļi sāpināts iekšēji, ka šis bija vienīgais iespējamais atvieglojums. Es vēlējos sadegt liesmās, izkūpēt dūmos. Es gribēju, lai tas apstājas. Man mana dzīve bija tik ļoti apnikusi,” Džonatans stāsta. Tā bija ārkārtīgi sāpīga pieredze: “Sāpes bija nepanesamas. Es redzēju, kā no manis lobās ādas gabali.”
Taču jau drīz puisis nožēloja savu lēmumu un ielēca kanālā. Tad viņu izglāba kāda sieviete un viņas meita, kuras pameta viņam auklu, pie kuras viņš turējās, kamēr atbrauca ātrā palīdzība.
Zēns cieta no 3. pakāpes apdegumiem, kas skāra 72% viņa ķermeņa. Viņa stāvoklis bija tik kritisks, ka viņam nācās izraisīt komu uz trim mēnešiem, pārciest 17 operācijas un palikt slimnīcā gandrīz 6 mēnešus. Viņam nācās no jauna iemācīties tādas vienkāršas aktivitātes kā staigāšana, roku un plaukstu kustināšana, ēšana.
Bet Džonatans otru reizi vairs nepadevās. Viņš saka, ka tagad nožēlo savu tās dienas impulsivitāti un vēlas palīdzēt citiem bērniem, kuriem nākas iet cauri līdzīgām situācijām. Tāpēc viņš nolēma uzrakstīt grāmatu ar savu stāstu, lai arī citi bērni, kuriem bail pieaugušajiem atzīties, ka viņus apceļ, saņemtos un to tomēr izdarītu. Džonatans vēlas likt pasaulei saprast, ka apceļšana skolās ir ļoti nopietna problēma, kuru dažreiz nevar tik viegli pamanīt.
Džonatanam šobrīd ir 21 gads un viņš stāsta, ka nevar sagaidīt, kad iegūs darbu un kādu dienu uzsāks savu ģimeni.
Avots: mobilelikez.com
