24 gadu vecumā Suzanna Kahalana bija jauna, talantīga žurnāliste ar spožu nākotni. Viņa strādāja labi atalgotu darbu un dzīvoja dzīvi, par kādu vairums viņas vecuma meiteņu var tikai sapņot.
Līdz kādu dienu viņa pamodās slimnīcā bez atmiņām par dzīves pēdējo mēnesi.
Meitenei bija lieli sapņi, un viņa sāka karjeru agri. 17 gadu vecumā viņa saņēma prakses vietu medijā New York Post, kur vēlāk arī sāka strādāt.
Viņas dzīve bija lieliska: jauks dzīvoklis Manhetenā, mīlošs puisis, suns. Tomēr iekšienē kaut kas nebija labi.
2009. gadā viņas dzīve sāka griezties uz slikto pusi. Tas sākās ar trauksmes un nemiera epizodēm, tad viņa kļuva letarģiskāka un depresīvāka, taču domāja, ka tas nav nekas nopietns.
Tad viņas ķermeņa kreisā puse kļuva nejutīga, tikai rokā un kājā viņa juta tirpoņu. Viņa prātoja, kas notiek ar viņas ķermeni.
Kādu dienu darbā Suzanna sāka histēriski raudāt bez iemesla. Viņas kolēģi nezināja, kā palīdzēt, bet jau drīz viss pārgāja, it kā nekas nebūtu noticis.
Drīz sākās paranoja. Viņa bija pārliecināta, ka draugs viņu krāpj, viņai sāka rādīties halucinācijas par blaktīm, kas rāpo pa grīdu un sienām.
Kļuva arvien sliktāk – cilvēki sāka domāt, ka meiteni apsēduši ļauni gari un ka viņa ir pilnīgi sajukusi prātā, bet vai tā tiešām bija?
Lasi vēl: Vājprāts – māte nogalina meitu, barojot viņai narkotikas, lai varētu darīt ŠO!
Lai lasītu tālāk, šķir nākamo lapu!
