Es, protams, piezvanīju savam precētajam draugam. Viņš teica, ka izņems mani un bērnu no slimnīcas. Taču zināju, ka, atgriežoties mājās, neviens man un mazuļa vajadzībām neko nebūs sagatavojis. Vīrs dosies uz darbu, bet es būšu viena ar mazuli.
Tas, ka dzīvojām laukos, situāciju sarežģīja. Mums bija jāiet tālu, lai dabūtu ūdeni, jo mums pat krāna ūdens nebija mājās. Nākamajā rītā mani izrakstīja no slimnīcas. Visas jaunās māmiņas aizveda viņu tuvinieki. Mans vīrs un viņa brālis atnāca mums pakaļ kopā. Mēs atgriezāmies mājās. Kārtība bija, bet ēdiens nebija gatavots.
LASI VĒL: 1997. gadā sieviete dzemdēja 7 bērnus, un viņu uzreiz pameta vīrs. Kā dzīvo sieviete ar bērniem šodien/span>
Nolikām bērniņu gulēt un vīrs saka:
“Pagaidām pagatavo ēdienu, bet es iešu uz brāļa dārzu rakt kartupeļus.”
Vārdos nevar aprakstīt, cik tas bija aizvainojoši.
Es uzreiz atcerējos, kā manu palātas biedrenes radinieki bija gatavojušies, gaidot mājās mazuli. Jebkura sieviete zina, ka pēc dzemdībām viņai nepieciešama tuvu cilvēku palīdzība; turklāt morālais atbalsts ir vajadzīgs tikpat daudz, cik fiziska palīdzība.
Toreiz autiņbiksīšu nebija. Nācās pašai mazgāt autiņbiksītes un vienlaikus gatavot sev un vīram.
Apmēram pēc nedēļas pie mums ciemos ieradās mana mamma. Tad kļuva daudz vieglāk. Viņa ir ļoti palīdzējusi šajā grūtajā periodā.
Kā jūs uzņēma, kad tikāt izrakstīta no dzemdību nama? Lūdzu, pastāstiet mums par to komentāros!
[…] Atgriezos no dzemdību nama, bet māja bija tukša. Tik skumji un sāpīgi, ka gribējās raudāt […]