Pēc vīra došanās mūžībā, Laura kārtojot viņa personīgās lietas, sakopa arī istabu. Tīrot, viņa zem gultas nejauši pamanīja mapi.
Vīrs vienmēr bija bijis noslēpumains, taču viņa nekad nebūtu iedomājosies, ka zem gultas slēpjas rūpīgi apslēpts slēpnis.
Šis ir dziļš stāsts par cilvēka dzīves nogali, noslēpumiem un to, kā viena sekunde var mainīt priekšstatu par trīsdesmit kopā pavadītiem gadiem. Kad atraitne atklāja, ko viņas vīrs bija glabājis viņai noslēpumā vairāk nekā 30 gadus.
Trīsdesmit gadu laulība Laurai pagāja kā viens mirklis. Viņi dzīvoja mājīgā dzīvoklī, kopā piedzīvoja gan priecīgos, gan sliktos brīžus, dalījās sapņos un plānos. Edgars bija viņas balsts, cilvēks, uz kuru varēja paļauties jebkurā dzīves situācijā. Viņu mīlestība šķita nesatricināma — tāda, par kādu raksta grāmatās vai stāsta vecās filmās.
Pēc vīra aiziešanas Lauras dzīve ievērojami mainījās. Viņā palika dziļa tukšuma sajūta, un viņas vīra kabinets kļuva par vietu, kurai viņa mēnešiem ilgi nespēja pat tuvoties. Tā bija telpa, kurā vēl joprojām virmoja viņa tabakas smarža, kur uz krēsla atzveltnes karājās viņa mīļākais džemperis un uz galda stāvēja nepabeigta krustvārdu mīkla.
Katrs priekšmets tajā istabā — no masīvā rakstāmgalda līdz senlaicīgajām plauktu rindām ar grāmatām — glabāja atmiņas par Edgaru: viņa balsi, rūpes, ieradumus un dzīvi. Laura zināja, ka ilgi izvairījusies no šīs telpas, jo negribēja saskarties ar vientulību un atmiņām, kas burtiski smacēja. Tomēr laiks gāja, un sēras sāka mainīt savu formu. Tās vairs nebija asas kā nazis, bet drīzāk smagas kā svins. Viņa saprata, ka nevar mūžīgi turēt šīs durvis ciet.
Drauga plecs grūtā brīdī
Viņas uzticamā draudzene Anna atbrauca no citas pilsētas, lai palīdzētu. Anna zināja, cik grūti Laurai ir šķirties no pagātnes, tāpēc viņa neuzstāja, bet vienkārši bija blakus. “Mēs to darīsim lēnām,” viņa teica, uzliekot roku Laurai uz pleca. “Pa vienai lietai, pa vienai atmiņai.”
Kopā viņas sāka kārtot kabinetu — putekļainas grāmatas, papīri, vecas fotogrāfijas… Edgars vienmēr bija bijis kārtīgs, gandrīz pedantisks, tāpēc Laura negaidīja nekādus pārsteigumus. Viņa domāja, ka atradīs rēķinus, vēstules no radiniekiem vai vecus darba pierakstus. Viņi taču zināja visu viens par otru. Vai vismaz viņa tā domāja.
Kārtošana aizņēma vairākas dienas. Laura sēdēja uz grīdas, šķirojot Edgara mīļāko žurnālu kolekciju, kad Anna ierosināja izsūkt putekļus arī zem vecās gultas, kas atradās kabineta stūrī. Edgars tur mēdza nosnausties pēcpusdienās.
Atklājums zem matrača
Kad Laura pieliecās un paskatījās zem gultas, viņa pamanīja kaut ko neparastu. Tur nebija tikai putekļi. Starp gultas rāmi un matraci bija iebāzta bieza, pelēka mape, kas izskatījās pamatīgi nolietota. Tā bija nostiprināta tā, lai neizkristu pat tad, ja gultu pārvietotu.
Laura izvilka mapi. Viņas rokas nedaudz trīcēja. “Kas tas ir?” Anna klusi jautāja, apstādinot putekļu sūcēju. Laura klusēja. Viņa juta, kā sirds sāk pukstēt straujāk. Viņa atvēra mapi uzmanīgi, it kā tajā būtu kaut kas plīstošs.
Mapē atradās fotogrāfijas — seši kadri ar vienu un to pašu bērnu dažādos vecumos. Bija attēls, kur mazulis guļ ratiņos — melnbalts, nedaudz izbalējis. Vēl viens attēls rādīja zēnu skolnieka formā ar lielu ziedu pušķi rokās, acīmredzot pirmajā skolas dienā. Tad sekoja bilde ar pusaudzi — viņam bija nopietns, gandrīz pārliecināts skatiens, kas Laurai šķita dīvaini pazīstams.
Laura nesaprata, kas tas par bērnu. Viņiem ar Edgaru bērnu nebija — tas bija viņu kopējais sāpīgais punkts, ko viņi pēc gadiem ilgiem mēģinājumiem bija iemācījušies pieņemt. Viņa nekad nebija redzējusi šīs fotogrāfijas, neviens radinieks nebija pieminējis šādu zēnu. Starp fotogrāfijām bija arī dokumenti: dzimšanas apliecības kopija, kurā tēva ailē bija ierakstīts “Edgars”, un tālruņa numurs uz vecas vizītkartes, kas piederēja kādai sievietei vārdā Marija.
Telefona zvans pagātnē
Sajūta bija tāda, it kā zeme pazustu zem kājām. Trīsdesmit gadi uzticības… vai tas viss bija meli? Laura stundām ilgi sēdēja, skatoties uz fotogrāfijām. Anna mēģināja viņu mierināt, piedāvājot tēju, bet Laura viņu nedzirdēja. Viņai vajadzēja zināt patiesību.
Nākamajā rītā, drosmes un izmisuma vadīta, viņa piezvanīja uz atrasto numuru. Klausulē skanēja klusa un piesardzīga sievietes balss. “Jā, es klausos?” “Labdien… Mans vārds ir Laura. Es esmu Edgara sieva.”
Klusums otrā galā likās mūžīgs. Tad atskanēja nopūta. Marija, kā izrādījās, bija Edgara jaunības mīlestība, ar kuru viņš bija ticies īsu brīdi pirms iepazīšanās ar Lauru. Viņa pastāstīja visu patiesību, ko Laura nebija gaidījusi.
Izrādījās, ka Edgars uzzināja par dēlu tikai tad, kad zēnam jau bija trīs gadi. Marija negribēja jaukt viņa jauno laulību, bet Edgars nevarēja vienkārši aiziet. Viņš bija noslēdzis vienošanos — viņš finansiāli palīdzēs dēlam, apmaksās skolu, universitāti, bet nekad neiekļaus viņu savā “oficiālajā” dzīvē, lai nesāpinātu Lauru.
Divas dzīves vienā cilvēkā
Šis atklājums mainīja visu, kam Laura bija ticējusi. Edgars, viņas ideālais vīrs, bija dzīvojis dubultu dzīvi… Bet tas nebija viss!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
