Autors: Rinalds Vītols

Daudzi Latvijas ļaudis, kuriem ir savi dārza gabaliņi, iecienījuši kabaču audzēšanu. Šī kultūra ir viegli kopjama un dod bagātīgus augļus. Saskaņā ar senu tradīciju katrs sevi cienošs dārzkopis dalās savā kabaču ražā ar draugiem, paziņām un kaimiņiem.

Mans vīrs Uldis savos četrdesmit deviņos gados ir kļuvis par cilvēku, kuram vārds “praktiskums” ir augstāks par jebko citu. Viņa pasaulē katrai lietai, kas ienāk mūsu mājā, ir jābūt noderīgai, tai ir jābūt ar garantiju un skaidri saprotamu pielietojumu.

Pavasaris šogad Kurzemē atnāca strauji un negaidīti silti. Aprīļa vidū Kuldīgas ielās jau smaržoja pēc plaukstošiem pumpuriem un svaiga gaisa, un mēs ar Baibu bijām nolēmušas, ka ir laiks pirmajai īstajai pavasara pasēdēšanai.

Mana māsa jau kādu laiku dzīvo un strādā svešumā, taču nekad nav mūs aizmirsusi. Viņa regulāri sūta naudu un gādā apģērbu maniem bērniem, turklāt pat palīdzēja segt izdevumus, kad mana vecākā meita svinēja kāzas.

Vai tūlītējs nosodījums ir vienīgā atbilde brīdī, kad vīrietis izvēlas pamest ģimeni? Realitāte ne vienmēr ir melnbalta, un attiecību sabrukumam mēdz būt tūkstošiem iemeslu. Galu galā, katra situācija ir unikāla, un atbildība par savu rīcību ir jāuzņemas pašam lēmuma pieņēmējam.

Lolita vienmēr bija ticējusi, ka saticība ir daudz svarīgāka par vēlmi ikvienā situācijā pierādīt savu taisnību. Viņa paļāvās, ka ar pacietību un patiesu sirsnību ir iespējams atrast kopīgu valodu ar ikvienu.

Man šķita, ka esmu sasniegusi to brieduma un finansiālās neatkarības līmeni, kurā var atļauties vienkārši baudīt otra cilvēka klātbūtni, neuztraucoties par to, kurš šovakar maksās par vakariņām.

Savu trīsdesmit otro dzimšanas dienu es, Solvita, biju nolēmusi pavadīt pilnīgā mierā, prom no pilsētas steigas un lieka trokšņa. Jau krietnu laiku iepriekš darbā nokārtoju brīvdienu, apņēmīgi atslēdzu visus sociālo tīklu paziņojumus un pat telefonu noliku tālākajā istabas stūrī, lai neviens nevarētu iztraucēt šo reto vientulības brīdi.