Mēģināju sazināties ar savām atvasēm, zvanīju un rakstīju viņiem, bet viss bez rezultātiem. Bērni atbildēja aptuveni tā:
“Tā kā mēs esam tik nesaprātīgi, sazinies ar gudrākiem ļaudīm. Kāpēc mēs tev esam vajadzīgi?”
Mana jaunākā atklāsme ir šāda: pret bērniem vienmēr jāizturas kā pret pilnvērtīgiem pieaugušajiem. Viņiem vajadzīga mamma, kas vienmēr sapratīs, atbalstīs, izceps gardu kūku un pacienās ar tēju, nevis nemitīgi strostēs un komandēs.
LASI VĒL: Dzemdību namā jaunā māmiņa uzrīkoja īstu skandālu. Raugi, kas tam bija par iemeslu!
Nedrīkst jaukties bērnu personīgajās lietās. Tā ir viņu dzīve, viņiem ir tiesības pašiem izlemt savu ceļu. Tagad esmu palikusi viena. Un kāds labums no manas visgudrības?
Novērtē, cieni un uzslavē savus bērnus, pretējā gadījumā vecumdienās būs jāpaliek vienam/vienai.
Bet ko tu domā par šo bēdīgo stāstu? Kādas ir tavas attiecības ar vecākiem? Būsim pateicīgi, ja sniegsi savu viedokli komentāros!
