Mani nesen pārņēma nostalģija par brīnišķīgo laiku, kad dzīvoju laukos. Tas bija 2000. gados. Tad mēs tikko bijām pārcēlušies uz dzīvi ciematā.
Man bija seši gadi. Sākumā bija ļoti skumji, jo sākumā neizdevās atrast kompāniju jautrai laika pavadīšanai. Visu laiku es biju blakus mammai, tētim un māsai.
Kādā vakarā mamma atgriezās mājās, turot rokās trīslitru burku, kurā bija redzams balts nezināmas izcelsmes šķidrums.
Viņa man parādīja, ko darīt ar šo burku, ieslēdza televizorā multenes un devās pie jaunākās māsiņas, lai noliktu viņu gulēt.
Mans uzdevums bija šāds: skatoties multenes, bija jākrata burka, kamēr šķidrums tajā sabiezē un iegūst dzeltenīgu nokrāsu.
Lasi arī: Negaidīti, draugs atklāj, kā Zelenskis pēdējā gada laikā pārvērtās
Sešu gadu vecumā es vēl nesapratu, kāpēc man tika dots šāds uzdevums. Vienkārši kratīju burku un skatījos multenes, kā bija teikusi mamma.
Tas bija ļoti sen, vairs neatceros daudzus bērnības notikumus, bet nez kāpēc tas vakars man palicis spilgtā atmiņā.
Nolēmu pajautāt mammai, kāpēc viņa lika man kratīt burku. Izrādījās, ka tajā bija saldais krējums, kuru kratot, tika iegūts sviests.
Pēc kāda laika es nolēmu vēlreiz pagatavot sviestu, bet šoreiz ar moderno tehnoloģiju palīdzību. Mamma teica, ka man vajadzēs saldo krējumu un pudeli, kas lielāka par saldā krējuma apmēru…
Šķir otru lapu, lai to uzzinātu
Mēs ozmantojām tikai skābo krējumu. Māla bļodu un koka karoti. Krējumu kuļot samētā ātri atdalījās tādas kā sūkalas līdz viss pārvērtās par sviestu. Garšai klāt lika ko sirds kāroja.
Tas tiešām ir intresanti