Patiesībā, vecāks ne tikai ietekmē bērnu – viņš ar to visu laiku iepazīstas, kā ar mīļošu un tuvu cilvēku, draugu vai tev ieinteresējošu raksnieku vai mākslinieku. Atšķirība ir tikai tajā, ka tas nav cits pieaugušais cilvēks – tas ir bērns. Viņam tikai nāksies šķērsot tos etapus, kurus tu jau esi bridis, bet tu nevari tā vienkārši pa taisno pārnest savu pieredzi uz viņu. Tas ir iespējams tikai dialogā, tieši tāpēc, ka bērns atšķiras no tevis.
Es pats to saprotu ik uz katra soļa ( Aleksejam ir maziņš dēls un meita. ) Pat meitai, kaut arī mums ar viņu raksturi diezgan līdzīgi nekā ar dēlu, es vienkārši tā nevaru “atdot visu savu” .
Vot tieši tāds dialogs radies pašā sākumā starp vecāku un bērnu atļauj ļoti uzmanīgi un apdomājoši pašam bērnam izveidot attiecības un dot tam to, ko viņš ir spējīgs paņemt. Runāt ar viņu tajā valodā, kuru viņš ir spējīgs saklausīt.
Bet tas ir – pastāvīgs, smags darbs. Tu nevari redzēt pasauli viņa acīm un laiku pa laikam nonāc radošā strupceļā! Tas, kas mani pārliecinātu bērnībā, priekš dēla ir pavisam kaut kas neticams. Un gluži pretēji, tas, kas man liktos pavisam nepietiekoši, viņam šķiet tieši laikā. Kad es nevaru viņu atminēt – tas ir pats interesantākais , grūtākais un radošākais brīdis.
Mūsu mazās grupas mērķis bija cik maksimāli iespējams tuvāk, palīdzēt grupas dalībniekiem pietuvoties saviem bērniem ar šādu dialogu.
Tāpat kā jebkurš liels uzdevums – šis nebija iespējams. Viss īstais – ir neiespējams: patiesa māksla, patiesa mīlestība, patiesi dziļi nodzīvota dzīve. Bet tā vai tā – tas viss pastāv. Paši vitāli svarīgie uzdevumi nav atrisināmi, bet tieši tāpēc arī ir vajadzīgs tos risināt.
Uzdevums praktikā sadzirdēt savu bērnu arī ir bezgalīgs, līdz ar to tie atklāts, ka tas viss ir diezgan nopietni. Nopietni uzdevumi – tie ir bezgalīgi. Lai arī cik labi mēs nedzirdētu bērnu, mēs nekad nevaram pateikt, ka mūsu dzirde ir pilnīgi tīra, ka mēs paši esam pilnīgi tai atvērti un tai pat laikā esam līdz pat pašam galam mēs paši.
Un te parādās vēl viena svarīga tēma. Ja mēs neesam mēs paši ( vai arī nekustamies lai būtu ) , tad arī nespēsim sadzirdēt citu viņa autentiskumā . Un šīs lietas ir saistītas viena ar otru: Mēs nevaram būt mēs paši bez cita un nevaram sadzirdēt citu neesot mēs paši.
Visuma atvēršana ar karotes palīdzību
Bērns – tas ir prieks. Tā ir tāda radība, pret kuru nevar attiekties bez trīces.
Tu domā par mazajiem, tie tevi sagaida kad tu pārnāc, tu ar viņiem komunicē, liec tos gulēt un katrs mirklis – tā ir laime un īsta pateicības skola. Un lūk, vēl viens svarīgs brīdis par vecāku būšanu: pirmās attiecības kuras ir svarīgi uzturēt un saglabāt starp vecāku un bērnu – tās ir dāvinājuma attiecības. Dāvana un savstarpēja dāvana. Sākot ar to, ka bērns saņem dzīves dāvanu vienkārši tāpat. No ticīga cilvēka skata punkta – tā ir Dieva dāvana, kurā piedalās arī vecāki.
Šī piedalīšanās ir ļoti nopietna. Ķermeniski nopietni – no mātes puses. Bērna iznēsāšana – māte pati ar savu ķermeni saka bērnam ” esi “, tādā veidā viņa piedalās dāvinot viņam dzīvību.
Bērns piedzima, viņš ir dzīvs, viņš eksistē. Tālāk seko mātes mīlestība, pieņemšana, darbs, tostarp tādā līmenī, kas ir daudz dziļāks nekā apziņa.
Tēvs itkā nepavisam piedalās šajā darbā. Bet ja ir mīloša ģimene, tad tēva darbs nav mazāk konkrēts , blīvs, pilnasinīgs. Vīrs šajā etapā vienmēr rūpējas par savu sievu un šīs rūpes ir ļoti aizkustinošas, pavisam citādāka kāda bija līdz šim. Vīra piedalīšanās ir ļoti svarīga. Bez viņa atbalsta sievai ir ļoti grūti iet cauri grūtniecības un gaidības laikam.
Vecāki apdāvina mazuli ar mīlestību, rūpēm, gadībām… un ko viņi sagaida atbildē?
Mazulis apdāvina viņus. Pirmā viņa reakcija uz pieaugušajiem – atdzīvošanās koplekss. Viņš reaģē ar visu savu būtību, priecājas ķermeniski, priecājas par to, ka Tu atnāci. Un tā arī ir mīlestība. Mēs dāvājam vien otram neko citu kā tikai sevi.
Šis ir mans mīļākais piemērs no Kloda Levi – Strossa, no ļoti zināma franču antropologa. Bieži provinciālos francijas restorānos apmeklētājiem uz galda liekas pudele parasta vīna. Un lūk, sēž divi cilvēki , katrs pie sava galdiņa – viņiem ir ļoti garlaicīgi savā vientulībā un viens no viņiem ņem to pudeli ar vīnu un lej otra glāzē, un tas otrs dara to pašu ar savu pudeli un lej tam pirmajam glāzē. Vīns atlika tikpat daudz, bet tomēr notika dāvināšana. Ar ko viņi apdāvina viens otru? Ar komunikāciju. Ar sevis paša. Galvenais, ka ir – es un tu . Un mēs viens otru varam apdāvināt – ar klātbūtni, ar sarunām.
Un bērns var apdāvinat kā neviens – atvērt pasauli no jauna , fantastiski paplašināt uztveri. Bet pats galvenais – tajā tu viņu atpazīsi kā savu pašu mīļāko dēlu vai pašu mīļāko meitiņu. Teiksim, ka mans dēls visu laiku konstatē katrā lietā veselu pasauli. Te viņš piepeši pēta karoti. Protams, vispirms jau sāksim ar to, ka karote domāta ēšanai. Bet – izņemot to, tā var arī skanēt un klauvēt un krist uz zemes, ar to var šļakstīt ūdeni – ko tik nevar darīt ar karoti! Un es ar savu vairāk rakstisko domāšanu, kurš domā, ka karote – tas ir priekšmets kurš domāts lai ar to mutē nonāktu ēdiens, piepeši uzzinu, kāda gan tā ir neparasta un daudzpusīga lieta!
Un tā notiek uz katra soļa, ja arī tu esi uzmanīgs ar savu bērnu kā ar citu cilvēku.
Attieksme dāvāt un saņemt dāvinājumu – tam ir liela būtība. Kad šīs attiecības atsvešinās, pazūd arī mīlestība.
Cits – neērts.
Liekas, ka ar to strīdēties ir grūti, kad saruna iet par mazuļiem. Viņi šķiet tik jauki un aptaustāmi – vairāk jau tiem, kas nav ar viņiem saskārušies, vai arī tiem, kam šis etaps jau sen kā ir garām. Bet nu bērns aug, paliek par skolēnu, pēctam par pusaudzi – un beigu beigās pavisam pārstāj būt par kaut mazliet aptaustāmu, sasniedzamu, ērtu un ” labam “. Un tad var apšaubīt vai ir vēl palicis tas prieks.
Bet lieta jau slēpjas tajā, ka bērns jau nemaz nesola būt ” ērtam “.
Vot, manam dēlam ir 3 gadi, viņam viss ir jādara ” pašam “ ( teicienam – krīze 3 gados nav nemaz tik radikāls, ja teiktu – krīze pusaudža vecumā ). Reiz viņš ielīda mašīnā un vēlējās pats pēc sevis aizvērt durvis. Bet es pieļāvu kļūdu – es to nesapratu un durvis aizvēru pats. Tālāko 20 minūšu garumā es dzirdēju raudas, neapmierinātību, sašutumu: ” Es gribēju pats!” – “Uz priekšu, es apstāšos, atvēršu durvis un tu viņas aizvērsi pats?” – “Nē, es sākumā gribēju pats!” Pēctam mūsu abu sacelšanās norima, bet vēl pēctam stundu viņš viņš atceras šo epizodi un žēlīgi novelk pār lūpām: ” Es gribēju paaaatsss …”.
Bērns var slikti gulēt, var būt kaprīzs, būt riebīgs un tieši tas arī parāda, ka viņš ir cits cilvēks. Cilvēki nav solījuši būt ērtiem viens otram! Bet ja tas ir tavs mīļais mazulis, tad laime beigu beigās nosegs visu.
Stress, kuru pārdzīvo daži no vecākiem bieži vien ir saistīti ar viņu pašu psiholoģiskām grūtībām.
Pieaugušie – tas ir pakāpeniska bērna atdalīšanās no vecākiem, viņa patstāvības augums. Galu galā viņš kļūst pieaudzis un var sākt dzīvot savu patstāvīgo dzīvi. Grūtības sākas tad, kad vecāks pārstāj viņu pieņemt kā citu cilvēku. Ja bērns – tad tas ir tikai mans ” turpinājums “, mans sapņu, cerību, vēlmju piepildījums, tas kurš paaugstinās manu sociālo statusu, esot veiksmīgs prestižas universitates absolvents. Tad arī bēns neizbēgami sāks savu dzīvi, lai atspoguļotu vecāku ” plānus ” jo viņš nav kāda – projekcija, viņš ir cita personība. Un vecāku sašutums ir gaidāms: ” Tu visu dari ne tā, nepareizi! Tev ir jābūt citam!”
Pēc mana skatījuma – cilvēka brīvība ir jāmīl vairāk nekā savu skatījumu uz situāciju. Rīkoties tā, kā dara brīnišķīga dēla tēvs Evanģēlijā. Tēvs nebija diezko priecīgs par sava dēla izvēli, bet viņš viņam deva iespēju visu ceļu noiet līdz galam. Tikai beigu beigās var būt iespējama prieka satikšanās.
Tev būs ļoti grūti, ja tu nemīli otru viņa paša brīvībā. Ja tev tavs bērns ir interesants kā cilvēks, gan no stiprās, gan no vajās puses, viņa kritienos un viņa lidošanā augšup, tad būs otradāk – var būt satraucoši, sāpīgi vai rūgti, bet vilšanās pieredzei tas nebūs . Tā būs mīlestības pieredze. Mīlestība nevar būt bez prieka – viņa nes sevī viņas sēkliņu, pat tad, kad tu slimo ar dvēseli par citu un neesi ar viņu vienisprātis.
” Vietu zem saules ” : Vai to maz vajag meklēt?
Var likties, ka ar tādu audzināšanu vecākam bērnam nekad nevar pateikt ” nē “. Bet tas, protams, ka nav tā. Kad zīdainis bāž pirkstus rozetē vai cenšas pieskarties pie gāzes plīts, vai lien pāri balkona margām, citiem vārdiem sakot, kad pastāv tiešs risks dzīvībai, — skan konkrēts ” nē “. Un turklāt pamatots: bērnam ir svarīgi paskaidrot kāpēc tas ir bīstams un dažos gadījumos to var pat parādīt – ” šeit tas ir karsts, nelien “.
Pieņemsim tādu situāciju: vidusskolas skolēnam ir nepieciešams sagatavoties iestāšanās augstskolā un viņš neliekas ne zinis par to. Māte mēģina ar visām taisnībam un netaisnībām likt viņam pieķerties ar galvu tam, jo viņa saprot, kas viņu gaida bez labas profesijas. Vai tad šis nav vienīgais, īstais ceļš šajā situācijā?
Bet man kā tēvam šāda uzvedība ir, pilnīgi, prātam neaptverama.
Mūsdienu pasaule ir ļoti mobila, tā nav gatava sistēma kurā ir nepieciešams iekārtoties ( un rūgtums jau ir tev, ja neesi pratis to izdarīt! ) Cilvēks var atrast savu vietu pasaulē, izveidojot autora projektu vai jaunu virzienu – kaut kāda veida aktivitates.
Kāds nāvīgums ir tajā lai neiestātos pirmajā gadā vai netiktu caur konkursu prestižā universitatē? Man liekas, ka cilvēkam vajadzētu meklēt. Ja viņam nedeg acis un viņš tai pat laikā saprot visus riskus ( kas sastāv, piemēram, no dienesta armijā ) un iet uz to apzināti, kāpēc lai vajadzētu stavēt viņam ceļā?
Priekš manis būtu ļoti dīvaini neuzticēties. Es kā vecāks ļoti gribētu lai mani bērni mācās, bet es nevaru cilvēkam likt man piekrist. Man būtu ļoti patīkami ja mēs visi kopā varētu brīvā atmosfērā parunāt par to, ko viņi domā par saviem tālākajiem mērķiem. Un man būtu pat ļoti interesanti viņus sadzirdēt kā viņi paši redz to ceļu un pastāstīt ka redzu es viņu.
Beigu beigās tādā veida es pat vairāk saprastu savu bērnu, nevis ” uzspiestu ” uz savu.
Mums sabiedrībā ir ļoti pastiprinātas bailes par to, ka nekur nevar iekārtoties, netikt, neieņemt savu vietu. Un šīs bailes, principā, ir verdziski. Mēs neesam pieraduši redzēt cilvēkus kā neatkarīgu būtni kurš brīvi un radoši ceļ savu dzīvi. Kurš uz ” vietu zem saules ” attiecas ar lielu atbildības pakāpi, jo tas ir saistīts ar citiem cilvēkiem, bet ne ar to, kas pilnībā nosaka viņa dzīvi un bez atlikuma. Viņš priecājas, ja šis ārējais sakrīt ar viņa iekšējo un meklē kaut ko citu, ja šis ārējais nav pavisam viņa.
Ir ļoti svarīgi lai jaunieši uztvertu šo neatkarību, uzņemtos iniciatīvu un radošuma risku. Bez šīs ” mīcīšanas ” mēs riskējam iekāpt jaunā totalitārismā, citā formā jeb izskatā, bet pēc būtības tā pati.
Mana pieeja audzināšanai ir vērsta uz cilvēka audzināšanu, kas pats ir iniciators tam, ko viņš dara. Kurš ir brīvs.
Evaņģēliskais vertikāls.
Evanģēlija māca cienīt brīvību, tajā atrasties un to mīlēt. Ja aizdomāties nopietnāk par to, ko vēsta Jēzus Kristus vai pie kā piesauc apostulis Pāvels, tieši brīvība aizņem vienu no pašām galvenajām vietām.
Mēs redzam, ka Dievs ar satriecošu sargāt spēju attiecas pret cilvēka brīvību. Faktiski, Viņš atlaiž viņu tajā ceļā, kurš ved uz nāvi, bet tajā pat laikā Viņš pats ir pārliecināts un gatavs iziet ( un iet ) . Upurējas cilvēka dēļ. Kā pēc šī var neiemācīties cienīt un mīlēt cita brīvību?
Kā cilvēks, es atrodos vēl delikātākā situācijā. Dievs – zina. Es – tikai nojaušu. Tomēr es uzdrošinos uzticēties cita cilvēkā brīvībai.
Ja man ar bērnu jau pašā sākumā ir mīlošs dialogs – liela iespēja, ka pagaidām vismaz – viņš ir mani sadzirdējis un aizdomāsies par to. Bet man atkal gribētos lai tad, kad viņš ir aizdomājies, visu pateikto informāciju izlaižot caur sevi – pieņemtu, tomēr, savu lēmumu. Ne tāpēc, ka ” tētis tā teica, bet gan, ka dēls sadzirdēja un paklausīgi izdarīja ” .
Mana palīdzība sastāvēs no tā, lai es uzdāvinātu bērnam savu redzējumu. Tieši uzdāvināt – nepieprasot manu redzējumu pieņemt.
Brīnišķīgā dēla tēvs atlaižot savu bērnu – neatkāpās, viņš bija ar viņu visu ceļu uz tā rēķina, ka viņš nesa viņu savā sirdī. Atceries Rembrandta attēlu! Šis ir tēva ciešanas ceļš. Bet viņš neskrēja nopakaļ jaunakajam dēlam un dūri kratot nebļāva: ” Atgriezies mājās! ” Viņš sēdēja un gaidīja līdz kamēr dēls pārnāks mājās. Un kad tas pārnāca, tika sarīkoti svētki. Tā ir tēva pozīcijas kvintesence.
Pretestība? Lieliski!
Dažkārt vecākam liekas: es ieguldu bērnā visu ko vien varu, cenšos no visas sirds un beigu beigās – ne tas, ko varēju gaidīt. Kāpēc gan šī ” shēma ” nestrādā dzīvē?
Es teiktu tā: tas ir neizbēgami, jo bērns – tas bankas konts. Es dāvāju. Un ja reiz es uzticos viņa brīvībai, tad mana dāvana – ta ir mana dāvana un nekas vairāk.
Iedomājaties: Atnāca cilvēks un uzdāvināja man kaut ko. Mans tas būs dīvaini, ja viņš pēctam visu laiku pārbaudīs ko gan es esmu izdarījis ar viņa dāvanu. Ja uzdāvināja – tad uzdāvināja no tīras sirds un ar to tas arī ir dāvinajums.
Ja mēs attiecas ar visu ko dodam saviem bērniem kā ielikšanu tajos, tad pavisam noteikti, ka mēs vīlsimies. Ja mēs vienkārši dāvinam mīlot un neko tajā pat laikā neprasot atpakaļ, tad mūsu prieks būs divreiz lielāks.
Ko es pats gribētu priekš saviem bērniem?
Kā tēvs, pirmkārt es ļoti gribētu lai mani bērni iemācītos būt paši par sevi un no tā nebaidītos. Nepazaudēt sevi, ja pat priekš tā būs nepieciešams izmantot. Lai viņiem būtu iespējas, ja es nepietiekami viņus dzirdu vai daru kaut ko kas aizved viņus pron no pašiem sevis, pateikt : ” Nē, tas nav mūsu, mēs tā negribam! ” Es ļoti to novērteju.
Tagad ļoti līdzīgas situācijas notiek man ar dēlu. Es cenšos viņam kaut ko iegalvot un redzu viņa pretestību. Savādāk viņš riskē izaugt par cilvēku kurš nezina ko viņš vēlas – kādu ceļu izvēlēties, kas ir priekš viņa un kas nav.
Lasi vēl: Nopublicētas jaunākās prognozes par laika apstākļiem septembra sākumā
Kam būs interesanta bērnu darbnīca?
Mēs redzam cik daudz jautājumu uzpeld kad mēs aizskaram vecāku tēmas. Un tie ir jautājumi kuriem nav vienas vienīgās atbildes, bet kuri var būt un arī ir iemesls nopietnām sarunām kur kā jau arī citās sarunās, var būt dažādas pozīcijas. Mana pozīcija, laikam, kopsumā ir saprasta ar to, kurš izlasīja šo rakstu. Protams, daudz svarīgu un interesantu jautājumu palika ta arī neizrunāti.
Tie, kuri vēlas ieslīdēt daudz dziļām par tēmu – vecāki, par to izrunāt vai par to kaut ko pajautāt , es uzzaicinu uz savu darbnīcu.
Šī darbīca var jūs ieinteresēt, ja:
- Ja vecāku loma jums šķiet nepavisam pazīstama zona, jauna vai pat mazliet biedējoša,
- Ja jūs vēlētos mazliet labāk iepazīt savu bērnu,
- Ja jūs gribētu vecāku būšanu pataisīt par radošu
- Ja jūs baidāties, ka nespēsiet būt pietiekami ” labs vecāks “
- Ja jūs vēlaties nepieļaut savu pašu vecāku kļūdas, bet nezināt kā to izdarīt .
Patika? Padalieties ar to ar saviem draugiem!
Avots: