Dzīves stāsti

Esmu nonācis pie atziņas, ka pārlieka atklātība ģimenē ne vienmēr nes mieru un saticību. Dažreiz ir labāk klusēt, it īpaši, ja runa ir par naudu un personīgajiem ietaupījumiem, kurus esat krājuši gadiem.

Gandrīz trīs pilnus gadus es pavadīju prom no mājām, dzīvojot pie meitas un viņas ģimenes ārzemēs. Tas bija laiks, kas piepildīts ar jauniem iespaidiem, tomēr domās es bieži atgriezos Latvijā, kur palika mans dēls ar savu ģimeni.

Mana dzīve tagad rit pavisam citā tempā nekā agrāk, un šīs pārmaiņas es sāku pa īstam sajust tikai tagad, kad man ir septiņdesmit gadu. Es dzīvoju Rēzeknē, un, lai gan pavasara rīti šeit jau kļūst gaišāki un saulaināki, tie joprojām mēdz būt neierasti klusi.

Šajās siltajās marta dienās, kad Ogrē gar upes malu saule jau jūtami silda un pēdējais ledus sāk lēnām izzust, es bieži pieķeru sevi pie domām par to, cik nemanāmi mēs mēdzam pazaudēt sevi citu cilvēku dzīvēs.

Marijas kundze sāka gatavoties sava dēla Kaspara dzimšanas dienai jau veselu nedēļu pirms gaidāmā datuma, rūpīgi plānojot katru soli un pārdomājot katru detaļu

Ir patiess prieks redzēt, ka apkārtējie joprojām spēj būt atsaucīgi, un katrs labais darbs tiešām iedvesmo nākamo. Ikdienas steigā mēs nonākam visdažādākajās situācijās, un tieši tajos brīžos, kad viss šķiet sarežģīti, neviltota līdzjūtība un otra cilvēka vēlme sniegt palīdzīgu roku var pilnībā mainīt dienas gaitu.