Elīna negulēja visu nakti. Izstāstīt Martai patiesību nozīmēja zaudēt draudzeni. Viņa neticētu vai, vēl ļaunāk, apcels Elīnu provokācijā. Klusēt – nozīmēja paciest tālāk
Lasīt vairāk
Viss sākās ar sīkumu par manu priekšlikumu izsaukt tīrīšanas servisu pirms viņa vecāku ierašanās. Matīss, mans vīrs, kurš līdz tam “sēdēja telefonā”, atraujot skatienu no ekrāna un paskatījās uz manis…
Lasīt vairāk
Maisiņš ar produktiem pārplīsa tieši pagalma vidū. Ne skaļi, bez teatrāla krakšķa, gluži vienkārši viens rokturis ņēma un pārtrūka. Marinēto gurķu burciņa ar dobju blīkšķi aizripoja pa slapjo asfaltu tieši peļķē.
Lasīt vairāk
Kamera ierakstīja visu… Dace sēdēja pie klēpjdatora un skatījās, kā viņas māte Zaiga dara to ko ilgi centās ieskaidrot viņas vīrs
Lasīt vairāk
Mārīte nopūtās. Dāvana bija… ar mājienu. Skaļu mājienu par mazbērniem, kuru aizvien nebija.
Lasīt vairāk
Līga ienāca kāpņu telpā un ieklausījās. Aiz viņas durvīm dārdēja mūzika, kāds dziedāja dziesmu, kāds no sirds smējās. Basa ritmā trīcēja pastkastītes.
Lasīt vairāk
Kad pulksteņa zvanu skaņas norima un viesi pamazām sāka izklīst, es devos uz virtuvi savākt šķīvjus no galda. Mājās valdīja siltums, gaisu pildīja mandarīnu un sveču smarža.
Lasīt vairāk
Lietusgāze, kas izskaloja cerību. Trīs dienas ilga lietus bija pārvērtis pilsētu par milzu pelēku plāksni, kas spiedās lejup uz ielām, neļaujot priecāties. Šīs pilsētas pelēkās virsmas atstaroja tikai vienu patiesību: cilvēki vairs neskatās viens uz otru, bet tikai cauri
Lasīt vairāk
Sanita sēdēja pie loga savā mājīgajā dzīvoklī pilsētas centrā, domīgi vērodama rudens lietu, kas maigi bungāja pa stiklu. Viņas garie, gaišie mati bija nevērīgi savākti mezglā, bet uz pirksta mirdzēja gredzens ar nelielu briljantu — viņas drīzo kāzu simbols
Lasīt vairāk
Andrejs sēdēja virtuvē, rīta gaismai lēni iezīmējot kontūras uz virtuves galda, un skatījās uz telefonu. Ekrāns rādīja sarkanu paziņojumu: Desmit neatbildēti zvani.
Lasīt vairāk
— Paskaties, paskaties! Re, kur tas ir! Līga pāri galdam sniedza savai draudzenei Ilzei telefonu. Ekrānā bija redzama fotogrāfija ar ezeru, kura ūdens bija tirkīzzils, ar stāvām, klinšainām malām un mazām, koka mājiņām krastā. Tas bija Zilais Ezers. — Cik neaprakstāmi skaisti! — Ilze paņēma telefonu un pietuvināja attēlu. — Tu tiešām tur brauksi? — Sestdien! — Līga staroja. — Iedomājies, es jau kopš bērnības sapņoju tur nokļūt. Mamma man rādīja bildes žurnālā, un es…
Lasīt vairāk
Rūdolfs jau sen bija noguris no dzīves, kuru viņš vilka visus šos gadus. Katrs rīts bija vienāds: blāva gaisma no loga, kas krīt uz tukšo gultas pusi. Tur kādreiz gulēja Dace
Lasīt vairāk