Vispirms viņa devās uz Irāku, bet vēlāk uz Sīriju, un pēc piedzīvotajām kara šausmām, sākot no bērnu paverdzināšanas līdz nāvessodu izpildei, viņa atgriezās mājās.
Par piedzīvotajām kara šausmām viņa stāsta, ka pat esot cīnītājai, viņai ir grūti lasīt par to, kā desmit gadus veca meitene ir nolemta nāvei, jo asiņo pēc izvarošanas.
Visšausmīgākā pieredze bija kādā ciematā netālu no ISIS kontrolētās Mosula pilsētas Irākā. Viņa atklāja, ka kādā ISIS kontrolētā mājā tiek ieslodzītas un seksuāli izmantotas jaunas meitenes.
“Visas meitenes bija jaunākas par 16 gadiem, un dažas pat ļoti jaunas. Es satiku vienu no viņām slimnīcā. Viņa bija 11 gadus veca sīriešu kristiete, kas nomira, turot manu roku, jo bija stāvoklī ar dvīņiem. Viņas mazā sejiņa bija ļoti pietūkusi. Es atceros, kā ārste raudāja un kliedza uz mani.”
Džoanna atgriezās mājās, bet nekad vairs nespēja skatīties uz pasauli tā kā agrāk. Viņa bija pateicīga, ka ir nokļuvusi atpakaļ, un, lai arī nekas nebija mainījies, bija sajūta, ka viss ir citādi.
Redzot to, kā cieš ISIS upuri, viņas sirdsapziņa lika doties cīņā, par spīti bīstamībai un riskam. “Es apzinājos, ka varu iet bojā, bet mana dzīve nav svarīgāka par tiem cilvēkiem tikai tāpēc vien, ka dzīvoju citā valstī. Es nespēju noskatīties uz to, kā cieš un iet bojā nevainīgi cilvēki. Sirdsapziņa teica priekšā, kas ir pareizi un nepareizi, jau pirms es devos ceļā. Tāpēc es sapratu, ka vajadzēs rīkoties arī pretēji tam, ko es uzskatu par pareizu. Lai arī ISIS varētu uzbrukt Eiropas Savienībai, es izvēlējos cīnīties ar viņiem tur nevis gaidīt, kad viņi atnāks šeit.”
Šobrīd Džoanna joprojām aprod ar dzīvi atpakaļ mājās. Valsts pamešanas dēļ, lai dotos cīņā ar teroristiem, viņai ir atņemta pase un tiesības strādāt. “Valdība uzskata, ka esmu drauds valstij. Man ir skumji, ka tie, kuru labā biju gatava ziedot savu dzīvību, mani nodod.”
Šobrīd viņa turpina politoloģijas un filozofijas studijas Kopenhāgenā.
Avots: mirror.co.uk
