Dēls paziņo tēvam, ka viņam sava “vecā veča”padomi nav vajadzīgi un aizbrauca; Vēl tagad nespēju aptvert, kas notika beigās

 

Tagad jau vairs neatceros ar ko viss sākās, un nav jau arī tas nemaz tik svarīgi. Tāpat ir skaidrs – man toreiz likās, ka esmu pats lielākais un gudrākais cilvēks uz planētas. Divdesmit viens gads – tas taču ir nopietni!!! Un biju paspējis jau armijā padienēt! Likās, ka man jau TĀDA pieredze!

 

Neizbēgami, ka vienu dienu kaut kā salecos ar savu tēvu. Neiešu taču klausīties veca veča padomus, viņam atcirtu. Atbildēju vēl kaut ko pārgudru/nekrietnu –  viņš apvainojās, apgriezās un aizgāja prom no istabas.

Tā mēs pārtraucām savā starpā sarunāties. Nerunājām vispār!

Dzīvojām vienā dzīvoklī un gājām viens otram garām kā metro pasažieri.

Mamma čukstus man teica: “Paprasi tētim piedošanu, salīdzw mieru. Jo tu taču biji tas, kas viņam riebeklības sarunāji. Jūs taču abi no tā ciešat!”

Es tēti ļoti mīlēju un ilgojos pēc viņa, tomēr biju muļķis, tāpēc kategoriski pateicu nē: “Ja viņam vajag, lai pats nāk salīgt mieru. Es bez viņa tīri labi iztieku. Pie tam drīz man jābrauc uz iestājeksāmeniem institūtā. Tad visiem būs vieglāk…”

Tā, mokošā klusumā, pagāja trīs nedēļas, līdz beidzot mamma mani pavadīja uz vilciena staciju, un es devos uz Sanktpēterburgu!

Esi sveicināta jaunā dzīve! Pilsēta mani sagaidīja ar lieliskiem laika apstākļiem un reti priecīgiem pilsētniekiem.

Līdz ko es izkāpu no vilciena, devos uz metro, kur pie kases mainīju sīknaudu. Pie manis negaidīti piegāja vecāka gada gājuma sieviete un teica:

“Jaunais cilvēk, es skatos, ka jūs esat iebraucējs.  Lūk paņemiet Pēterburgas karti. Te ir arī pilsētas metro karte ar visām shēmām un stacijām. Man tā nav vajadzīga, bet jums gan noteikti noderēs.”

– Liels jums, protams, paldies, bet varbūt es šo karti no jums tomēr nopirkšu?

– Nē, nē. Nevajag. Tā ir dāvana. Visu labu!

Viņas karte man tiešām ļoti noderēja. Es bez problēmām atradu ceļu uz savu Institūtu, bet pēc tam arī ceļu uz Kopmītnēm pilsētas otrā galā.

….

Pagāja jautra un traka nedēļa, kā jau studentu dzīvē pienākas – sanāksmes, konsultācijas, literatūras saraksti arī jauni draugi.

Bet vienu dienu, pēc kārtējās sapulces, es izgāju Institūta pagalmā ieelpot svaigu gaisu.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru