Pēkšņi ieraugu: pašā tālākajā pagalma krēslā sēž mans tētis – lasa avīzi, un kaut ko neapmierināts murmina, par cigarešu dūmu mutuļiem, kurus radījuši pīpētēji uz citiem soliem.
Es piegāju pie viņa, un pārsteigts prasīju:
– Tēti, ko tu šeit dari?
Viņš pārtrauca lasīt avīzi, un viegli sašutis, par to, ka ir atmaskots, teica:
– Kā ko daru! Avīzi lasu!
-Bet kāpēc tu esi šeit?
-Atbraucu tevi atbalstīt! Iestāšanās process – tā ir ļoti nopietna lieta!
-Bet kur tu dzīvo?
-Eh, te nekādi nevarēja dabūt istabas. Viesnīcas, kuras varēju atļauties, ar bija aizņemtas. Tāpēc pirmās naktis pavadīju stacijā. Bet pēc tam atcerējos, ka sens studiju biedrs dzīvo pilsētā. Viņš ar saviem kolēģiem palīdzēja atrast dienesta viesnīcu. Tagad viss ir labi. Bet tu, dēliņ, uz visām konsultācijām ej?
-Bet Tēti, kāpēc tu stacijā nakšņoji? Ar ko gan tu mani šeit vari palīdzēt?
-Nu, mazums ar ko… Pilsētas karte taču tev noderēja?
Un šajā mirklī es, kā ziepju burbulis, saplīsu – ar vieglām asarām acīs, palūdzu tēvam piedošanu un atzinos, ka visu šo mēnesi esmu ļoti pēc viņa ilgojies.
Tēvs manāmi atplauka un pasmaidīja. Viņš ielika man jakas kabatā lakatiņu, un aiztaisīja kabatas pogu.
Manam gudrajam “vecajam vīram” toreiz bija 48 gadi. Un viņš nodzīvoja vēl 3 gadus…
… Kopš tā laika ir pagājusi vesela mūžība. Daudzi jo daudzi gadi. Bet es arvien nožēloju, ka toreiz nozagu no mūsu dzīvēm vienu mēnesi, ko pavadīt kopā.
Dažkārt, kad es braucu mašīnā viens, es tajā “vedu” savu tēti… Braucu, un skaļi viņam stāstu dažādus jaunumus par sevi.
Tētis cieši skatās uz ceļa, bet dvēseles dziļumos es zinu, ka viņš ir apmierināts!
