Pirms dažām dienām iepazinos ar dāmu. Mīļa, skaista. Nu jau vairāk kā desmit gadus viņa savās mājās netur vīrieti.
Pat naglas iesišana vai citi tamlīdzīgi darbi viņai nerada vajadzību pēc vīrieša. Viņa saka – priekš kam. No vīriešiem mājās, ir kā no pelēm – vieni zaudējumi un dažādas problēmas.
Vēl pirms desmit gadiem bija viens vīrietis ar zirgasti. Bija mīlestība, serenādes mēness gaismā, bet tam līdzās teksti – mīļā, nopērc cigaretes, mīļā, aizej pie ven***oga.
Mīļā aizgāja. Labais ārsts viņai atklāja vienkāršu patiesību: ja odi ir malārijas nēsātāji, tad vīrieši – pārnēsā visas pārējās lipīgās kaites.
Šī atklājuma sekas bija šādas:
Pazuda serenādes mēness gaismā un patīkamais cigarešu pirkšanas rituāls ceļā no darba uz mājām. Tika vaļā no pudelēm zem dīvāna un izmētātām zeķēm.
Neko darīt, sakozdama zobus, viņa izveidoja karjeru. Par materiālo stāvokli nemaz nerunāsim.
Apkārtējās dāmas viņai prognozēja virkni sasl***anu pa “sieviešu līniju” regulāras masāžas trūkuma dēļ.
Daži vīrieši, kuri no apkārtējām dāmām zināja sulīgas detaļas, prognozēja drīzu hroniskas ne***nozes pazīmju izpausmi tās vissliktākajā formā: prāta skalošanu citiem cilvēkiem.
Es, būdama gana nekaunīga meitene, uzreiz viņai uzdevumu jautājumu, vai vīrieša trūkums nerada vēlmi kādam iekost? Vai tas nerada pūtītes? Vai nav kādas sadzīviskas problēmas, kuru dēļ būtu vērts mājās paturēt vīrieti?
Kā atbildi viņa man izrakstīja sekojošu recepti: pret pilošiem krāniem – santehniķis, pret pūtītēm – krēms.
Un līdzās tam viņa man uzdeva pretjautājumu – vai tiešām pat tad, ja mājās ir “pieradināts” vīrietis, tev nevienam negribas iekost?
Secināju, ka atturēšanās no vīrieša sievietes dzīvē nav radījusi nekādas nopietnas sekas.