Devās uz patversmi pēc 9 mēnešus veca dēla, bet sievieti apturēja skaidra balss: “Tu – mana mamma!”

Es zinu visu šo stāstu ne no malas, bet esmu ļoti cieša tā vērotāja. Stāsta varones – māte un meita – ir manas krustmeitas. Bērnu māte apzināti neplānoja, viņa grasījās nodoties karjerai. Viņai bija daudz negatīvu domu par nākotni, piemēram, par to, ka mēs dzīvojam ļoti nežēlīgā pasaulē, un arī par viņas grūto pagātni, kuru viņa pavadīja pusbadā.

Kopumā līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam viņa stingri turējās pie savas pārliecības, taču, sasniedzot šo vecumu, viņai pēkšņi radās ātra doma, ka jāpaņem audzināšanā mazulis no bērnu nama. Viņa nebija precējusies, viņas karjera bija visaugstākajā līmenī.

Un pēkšņi briesmīga traģēdija – nopietna mugurkaula trauma, kas viņu vienkārši izsita no ierastās dzīves. Bet viņa nepadevās, piecēlās kājās, izgāja rehabilitāciju. Starp citu, mediķu prognozes nebija optimistiskas, taču par spīti visām prognozēm, viņai izdevās atveseļoties.

LASI VĒL: Sliktas ziņas Vairas Vīķes-Freibergas dzīvē

Un viņa turpināja sapņot par savu nākamo dēlu. Un kas? Aukle būs pie rokas, naudas pietiks iztikai – galu galā viņai ir pienācīgi ienākumi. Un mazulis – jo jaunāks, jo labāk, tieši no šūpuļa, lai būtu pēc iespējas tuvāks kontakts.

Protams, mēs daudz runājām par viņas plāniem – risks bija pārāk liels, ka viņa vēlāk nožēlos adopciju. Tomēr tas būs kāda cita bērns ar nejaušu gēnu kopumu. Bet viņa bija nelokāma, un neviens no viņas radiniekiem netika informēts.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk