Vakarā viņa jau bija mājās, durvis atvēra māte.
– Anna, kāpēc tu mani nebrīdināji, ka atbrauksi, es tevi būtu sagaidījusi, – viņa teica.
Nedaudz vēlāk viņas apsēdās pie galda, mamma sāka izjautāt, kā viņai klājas, kā klājas Maksimam. Anna atbildēja, ka viņa bija atbraukusi uz palikšanu, Maksims bija pagātnē.
– Es sāku jaunu dzīvi, jo man ir tikai 32 gadi. Man vēl viss ir priekšā…
Mamma palīdzēja viņai atrast labu darbu, dzīve pamazām uzlabojās. Kādu rītu Annja pamodās un aizskrēja uz vannas istabu, viņai bija ļoti slikta dūša un reibonis. Mamma noraizējusies jautāja:
– Vai ar tevi viss kārtībā?
– Tas nekas, viss pāries, es droši vien kaut ko nepareizi apēdu, – atbildēja Anna un sāka gatavoties darbam.
Pēcpusdienā viss atkārtojās. Arī vakarā.
– Annu, rīt brauc uz slimnīcu, – satraukta teica mamma.
Nākamajā dienā Anna devās pie ārsta.
– Tu esi stāvoklī, apsveicam! – Pēc apskates ārsts teica: “Vai mēs dzemdēsim?”
– Jā, protams, – Anja bez vilcināšanās atbildēja un laimīga devās mājās.
Vakarā viņa pastāstīja mammai, pacēla telefonu un sāka zvanīt.
– Mammu, kam tu zvani?
– Es gribu iepriecināt Maksimu. – viņa atbildēja.
– Nevajag, – Anna izrāva telefonu no mammas rokām, – tas nav Maksima bērns. Viņam nav vajadzīgi mani bērni, un man arī ne.
Un viņa pastāstīja iemeslu, kāpēc atgriezusies mājās.
– Kas tad ir tēvs? – Pārsteigta jautāja māte.
– Aleksejs… Un nerunāsim par šo tēmu vēlreiz.
Iestājās klusums… Anna visu izlēma pati. Viņa pati audzinās un izglītos bērnu. Viņai vairs nebija vajadzīgi vīrieši.
Grūtniecība bija grūta, sieviete bieži atradās slimnīcā, pastāvīgā ārstu uzraudzībā. Dzemdības sākās laikus, pēc garām nogurdinošām kontrakcijām piedzima brīnišķīga, vesela meitenīte – Mia.
Un tad dzīve ritēja kā parasti, mazā meitenīte auga par prieku savai vecmāmiņai un mātei. Anaa priecājās par katru jaunu dienu, dzīvoja meitas dēļ, reizēm, skatoties uz meitu, pieķēra sevi pie domas, ka viņa arvien vairāk un vairāk atgādina Alekseju, to ceļinieku, kurš viņai dāvāja mātes prieku un padarīja viņu uz brīdi laimīgāku…..
Bet dzīvei bija savs ceļš. Anna sasirga, slimība sāka strauji attīstīties pēc dzemdībām. Ārstu prognozes bija neapmierinošas, seši mēneši, gads….
Mia jau bija beigusi skolu, viņa bija pieaugusi. Anna nevarēja viņai pastāstīt par tēvu, viņa domāja, ka meita viņu pārprastu. Tikai pēdējā brīdī, pasniedzot meitai gredzenu, Anna teica:
– Tas man reiz atnesa laimi, un gribu lai arī tu esi laimīga……
Pagāja vairāki gadi, pēc institūta beigšanas vecmāmiņa uzdāvināja mazmeitai braucienu uz jūru. Izbraukšanas priekšvakarā viņas abas bija ļoti satraukušās, Mia nomierināja vecmāmiņu.
– Neuztraucies, es braucu tikai uz nedēļu, un tā aizritēs ļoti ātri…..
Viņa ielika vilciena biļeti somiņā, pārbaudīja dokumentus un uzlika mammas gredzenu sev uz pirksta.
Vilciens ieradās laikā, meitene apsēdās savā kupejā. Dzirdot riteņu skanēšanu, viņa skatījās pa logu uz garāmbraucošajiem mežiem, stacijām un upēm. No rīta kupejas durvis atvērās, un iekšā ienāca vīrietis, labi ģērbies, ar patīkamu smaidu sejā. Viņš sasveicinājās, apsēdās uz savas sēdvietas un arī paskatījās pa logu. Mēs ilgi braucām klusumā, tad ienāca konduktors un piedāvāja tēju.
Viņa uzlika uz galda divas glāzes un novēlēja patīkamu tējas dzeršanu.
Mia no savas somas izņēma cepumus un saldumus, vīrietis saņēma šokolādi, un viņi apsēdās dzert tēju.
Tad viņš sastinga, šokolāde viņam izkrita no rokām.
– Kas ar tevi, viss kārtībā? – meitene jautāja.
– Vai tas gredzens ir uz tavas rokas? No kurienes tu to dabūji? – viņš jautāja.
– Mammas dāvana, – atbildēja Mia un tad pastāstīja, kā viņa piedzima, kā reiz jautāja mammai par tēvu un nesaņēma atbildi uz savu jautājumu, kā mamma bija saslima…
Aleksejs sēdēja, skatījās Mijai acīs un atcerējās Annu, to skaisto ceļabiedri, kuru viņš atcerējās visu mūžu.
Viņš nekad negaidīja, kad viņa piezvanīs, un Annas numura viņam nebija, Aleksejs gaidīja un cerēja, katru dienu, katru minūti, nepagāja ne diena, lai viņš viņu neatcerētos…..
– Vai uz tā ir gravējums “Laime”?
– No kurienes jūs to zināt? Vai jūs pazināt manu mammu?
Aleksejs visu izstāstīja Mijai.
Sākumā viņa neticēja, jo tas viss šķita pārāk neiespējami. Bet kad viņa cītīgāk ieskatījās vīrieša sejā, viņa atpazina sevi.
Viņš nekad nevienu citu sievieti nebija saticis vai iemīlējies, Anna vienmēr bija viņa acu priekšā, vīrietis visu mūžu sapņoja, ka viņi kādreiz satiksies. Bet tas nekad nenotika. Droši vien brīnumi neatkārtojas… Mia apskāva tēti, viņš piespieda viņu pie sevis, tā viņi aizbrauca līdz galamērķim.
Atvadoties viņi vienojās, ka viņa viņam piezvanīs, kad atgriezīsies mājās.
Viņa paskatījās uz savu gredzenu un teica:
– Tur ir laime. Tā ir mūsu laime…