Kad nejaušība maina visu: klusā uzticības sabrukšana. Mēdz teikt, ka draudzību gadiem būvē kā smalku smilšu pili, bet nojaukt to var viens vienīgs neuzmanīgs notikums
Dažreiz šis pavērsiens nav ne lielas nesaskaņas, ne apzināts kaitējums vai mantas dalīšana. Tas var būt kaut kas pavisam ikdienišķas nevērības pilns – piemēram, nejauši neizslēgts telefona zvans un laikā nenolikta klausule, kas kļūst par logu uz patiesību, kuru nekad nebija paredzēts dzirdēt. Tā gadījās Ievai. Šis stāsts vēlāk kā kluss telefons ceļoja no mutes mutē – to apsprieda kaimiņu kāpņu telpās, par to rakstīja privātās ziņās un analizēja pie vakariņu galdiem, katram stāstītājam pievienojot savu morāles devu.
Vieni dedzīgi aizstāvēja Ievas rīcību, saucot to par pelnītu atmaksu, bet citi, nedaudz baidoties paši no savas ēnas, sprieda, ka “gudrākais piekāpjas” un varēja jau visu noklusēt. Tomēr patiesība, kā jau parasti, nebija melnbalta – tā pulsēja kaut kur pa vidu, starp vilšanos un pašcieņu. Ievai un Sandai bija tāda draudzība, par kādu mēdz rakstīt sieviešu žurnālos. Viņas bija nešķiramas. Kopā pavadīti atvaļinājumi pie jūras, neskaitāmas stundas, palīdzot viena otrai izvēlēties tapešu krāsu vai flīžu rakstus remontu laikā.
Svētkos viņas nekad nedāvināja bezpersoniskus niekus vai dāvanu kartes; tās vienmēr bija pārdomātas lietas – tieši tāda kafijas kanna, par kādu Ieva bija sapņojusi, vai rets telpaugs Sandas kolekcijai. Viņu ģimenes bija saistītas kopš studiju gadiem – sākumā lekcijās čukstējās meitenes, bet vēlāk arī viņu vīri kļuva par kolēģiem un labiem paziņām.
Dzīve abām ģimenēm ritēja dažādos tempos. Sanda un viņas vīrs gāja pa karjeras kāpnēm straujiem soļiem: dārgi auto, eksotiski ceļojumi, vakariņas labākajos pilsētas restorānos un sociālo tīklu ieraksti no vietām, kur viss ir “augstākajā līmenī”. Ievas un Mārtiņa pasaule bija citāda – piezemētāka. Viņu ikdienu aizpildīja rūpes par bērniem, dārza darbi nedēļas nogalēs, nemitīgā skriešana starp skolu un pulciņiem. Tas bija noguruma un neviltota prieka sajaukums. Šķita, ka šīs atšķirīgās dzīves stila izvēles nav šķērslis patiesai tuvībai. Līdz brīdim, kad viss saplīsa. Un tas nenotika klātienē, bet gan caur telefona zvanu.
Kad vārdi kļūst par asmeņiem
Tajā sestdienas rītā Ieva jutās pacilāta. Viņa piezvanīja Sandai, lai uzaicinātu viņus pie sevis – vienkārši tāpat, uz šašlikiem un vakara sarunām pie upes. Ievas balss skanēja silti un atvērti, tieši tā, kā vienmēr runā ar savējiem. Sanda klausulē atbildēja nedaudz izklaidīgi, sakot, ka jājautā vīram, vai viņiem nav citu plānu, un… tad notika liktenīgā kļūda.
Sanda, domājot, ka saruna ir pabeigta, vienkārši nolika telefonu uz galda, nenospiežot sarkanā krustiņa ikonu. Ieva vēl nepaspēja nolikt savu telefonu, kad izdzirdēja Sandas balsi, taču tonis bija mainījies līdz nepazīšanai. Sākumā atskanēja gari, nedaudz jocīgi smiekli. Tad sekoja sazvērnieciski čuksti un beidzot – pilni teikumi, kas gāzās pār Ievu kā auksts ūdens.
“Mīļais, Ieva atkal zvanīja. Atkal tie viņu šašliki pie tās dubļainās upes,” Sanda teica vīram. “Nu, kur mēs pie viņiem brauksim? Tā viņu māja ir īsts grausts, katrs stūris sauc pēc naudas. Un tie bērni… nu nekādas audzināšanas. Tikai mūžīgā čīkstēšana par autiņiem un skolas problēmām. Bet Mārtiņš? Viņš ir vienkārši neizglītots lauku vecis, kuram interesē tikai traktori un malka. Kā mēs ar viņiem vispār vēl runājam? Viņi taču knapi velk galus kopā, tas ir tik nogurdinoši.”
Vārdi grieza. Katra frāze bija mērķēta tieši tur, kur gruzd visvairāk – tajā, ko Ieva uzskatīja par savu svētnīcu: ģimenē, mājās un draudzībā. Kad telefons beidzot noklikšķēja un klusums kļuva smags, Ieva nevarēja pakustēties. Ieva pati nospieda pogu “pārtraukt sarunu”. Viņa sēdēja virtuvē pie galda, cieši sažņaugusi telefonu, un skatījās vienā punktā uz sienas, kur vēl nesen kopā ar Sandu bija līmējušas jaunas tapetes.
Mārtiņš, ienācis istabā un redzot sievas bālo seju, norūpējies jautāja: “Ieviņ, kas notika? Tev kaut kas notika? Viņa kaut ko pateica?” Ieva lēnām, it kā baidītos, ka balss salūzīs, atstāstīja katru dzirdēto vārdu. Viņa neko nepiedzeļoja, viņa vienkārši nodeva tālāk šo vārdu devu. Nākamās desmit minūtes mājā valdīja tāds klusums, kādu mēdz dēvēt par dūcošu. Tas bija biezs un nepatīkams.
– Varbūt vajadzēja uzreiz pārtraukt un pateikt, ka es visu dzirdu? – Ieva pusčukstus jautāja. – Vai varbūt tagad piezvanīt un pateikt visu acīs?
Mārtiņš, kura seja bija kļuvusi cieta kā akmens, uzlika roku viņai uz pleca. – Nē. Pagaidi. Viņi taču solīja atzvanīt un atbraukt. Lai brauc.
Pēdējā ciemošanās
Pēc pāris stundām Sanda un viņas vīrs tiešām ieradās. Viņi izkāpa no sava spožā auto, tērpušies drēbēs, kas maksāja vairāk nekā Ievas dārza mājiņa, un rokās turēja “ciemakukuli” – lētu zivju konservu kārbu un kārbu ar veclaicīgām “Lācītis ķepainītis” konfektēm. Viņu smaidu maskas bija nevainojamas, un balsis skanēja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Mārtiņš viņus sagaidīja pagalmā. Viņa smaids bija plats, bet acis – ledaini aukstas.
– Ak, dārgie viesi! Cik labi, ka atbraucāt. Nāciet, nāciet iekšā. Mēs jūs šodien vismaz pabarosim kā cilvēkus ar kārtīgu gaļu, nevis konserviem. Saprotam jau, ka jums tās algas laikam pavisam niecīgas, ja pat normālam ciemakukulim naudas nepietiek, – viņš teica, uzmetot skatienu atnestajai kārbai.
Viesi apstājās pusceļā. Sanda samulsa, bet vēl mēģināja saglabāt sejas izteiksmi.
Ieva piegāja klāt, viņas balss bija neparasti mierīga, pat glāsmaina:
– Jā, un pēc pusdienām jūs mums noteikti palīdzēsiet dārzā. Jūs taču esat tik gudri un prasmīgi, visu zināt labāk par mums – kā dzīvot, kā bērnus audzināt, kā māju uzturēt. Tādiem “intelektuāļiem” darbs pie “lauku večiem” nāks tikai par labu.
Sanda mēģināja neveikli pajokot, kaut ko par to, ka Ievai šodien dīvains garastāvoklis, bet viņas acīs jau dega aizdomas. Viņa sāka saprast.
– Bet sakiet, starp citu, – Ieva it kā starp citu pajautāja, – kāpēc jums joprojām nav bērnu?
– Mēs pagaidām negribam. Karjera, pašizaugsme… vēl paspēsim, – Sanda ātri nobēra iemācīto frāzi.
– Nu jā, protams, – Ieva pasmaidīja. – Tas jau tikai tādiem kā mēs – prastiem cilvēkiem un “pērtiķēnu” vecākiem – bērni traucē dzīvot. Inteliģenti un veiksmīgi cilvēki taču dzīvo tikai sev, vai ne?
Gaisā atkal iestājās klusums
Bet šoreiz tas nebija dūcošs, tas bija nospiedošs un smags. Viss kļuva skaidrs bez papildu paskaidrojumiem. Neviens vairs netēloja, ka nekas nav dzirdēts vai saprasts. Pēc nepilnas pusstundas viesi pēkšņi “atcerējās”, ka viņiem ir steidzama darīšana pilsētā un ir tūlīt jādodas prom. Viņi aizbrauca, pat nepabeiguši pirmo kafijas tasi. Un tajā dienā beidzās ne tikai ciemošanās, bet arī gadiem ilgā draudzība. Viņi vairs nekad nepiezvanīja un neatgriezās.
Pēc šī notikuma Ieva un Mārtiņš daudz ko savā dzīvē mainīja. Viņi kļuva vēl tuvāki un maigāki viens pret otru, taču pret pasauli – nedaudz vēsāki. Tas nebija aizvainojums, drīzāk jauna veida pašcieņa un robežas. Viņi saprata, ka labāk ir mazāks loks, bet ar cilvēkiem, kuriem sirds ir tajā pašā pusē, kur mēle.
Kā savulaik rakstīja Ekziperī: “Vienīgā īstā greznība ir cilvēku savstarpējā saskarsme, kuras pamatā ir patiesums. Bez tā viss pārējais – manieres, dārgas dāvanas un pieklājīgi smaidi – ir tikai tukša čaula.”
Kopš tā laika Ievas un Mārtiņa mājās viesu nav mazāk, taču dvēseles durvīm tagad ir aizbultēts aizbīdnis. Viņi vairs necenšas izpatikt tiem, kuri viņu dzīvi uzskata par mazvērtīgu. Un, ja godīgi, tajā ir rodams liels miers. “Mums nav jābūt atvērtām grāmatām tiem, kuri neprot lasīt ar mīlestību un siltumu.”
Šis stāsts nav tikai par nejauši dzirdētām baumām. Tas ir par uzticēšanos. Uzticēšanās nekad nesabrūk ar lielu troksni vai durvju aizvēršanu. Tā sairst klusi un nemanāmi, kā sena spoguļa virsma no viena nejauša, bet asa trieciena. To nav iespējams salīmēt tā, lai plaisas neredzētu. Uzticēšanās neprasa nemitīgus pierādījumus vai zvērestus, tomēr viena vienīga divkosīga frāze var izdzēst desmit gadus ilgu kopā būšanu. Tāpēc nekad nevajadzētu runāt par draugiem to, ko mēs nespētu viņiem pateikt, skatoties tieši acīs.
Īsti draugi neapspriež trūkumus aiz muguras; viņi vai nu tos pieņem, vai klusē tajos brīžos, kad kļūst grūti. Jo uzticēšanās nav dāvana, ko pasniedz skaistā iepakojumā. Tas ir kaut kas trausls un vērtīgs, ko katrs no mums saudzīgi nēsā sevī. “Piedot var daudz ko – kļūdas, aizmāršību, pat vājus raksturus. Bet ir gandrīz neiespējami atkal ticēt cilvēkam, kurš par tevi ir pasmējies tajā brīdī, kad tu viņu nevarēji dzirdēt.”
