Brīnums? Profesore no Sanktpēterburgas 58 gadu vecumā dzemdēja savu pirmdzimto. Cilvēki noliedzoši kratīja ar pirkstu, bet viņa … plāno atgriezties pēc otrā bērniņa. Kā tas ir – vienlaicīgi doties pensijā un dekrētā?
Brīnums un nāriņa
Visa Marija Kononovas dzīve ir nepārtraukti brīnumi, kas ir noslēpumaini savstarpēji saistīti un karmiski savīti. Viņa varēja satikt sava dēla nākamo tēvu … pat pirms 30 gadiem! Bet … burtiski ar vienas dienas starpību viņi samainījās universitātē. Pēc tam liktenis viņiem deva iespēju vēlreiz satikties, bet viņi nepamanīja viens otru. Augstākajiem spēkiem zuda pacietība kāda Jaungada vakarā. Nākotnes laulātie no dažādām valstīm sastapās.. Uz klints. Bet palīdzēja – nāriņa. Tomēr – par visu pēc kārtas.
Iznāca gudriniece
Mazā Maša kopš bērnības dievināja matemātiku. Vecāki smējās – viņa negribēja lelles, bet logaritmus. Gadi pagāja: Marija kļuva par Politehniskās universitātes absolventi. Toreiz, deviņdesmitajos, pašus talantīgākos sūtīja uz Vāciju Studentu apmaiņas programmā. Meitene bija viņu vidū. Viņa bez vilcināšanās piekrita, sakrāmēja mantas diennakts laikā. Koferī kleitu vietā bija virkne konspektu. Tajā pašā laikā, saskaņā ar to pašu apmaiņas programmu, no Vācijas vienkāršs vācu puisis Klauss lidoja uz Krieviju. Ar tādu pašu milzīgu mīlestību pret matemātiku.
“Tāpēc mēs ar viņu toreiz nesatikāmies: vienkārši apmainījāmies valstīm! Un, lai arī mēs abi braucām uz šīs apmaiņas programmas pārrunām Maskavā un pat apguvām vienas un tās pašas tehnoloģijas, tā arī nesatikāmies!” – stāsta Marija.
Vēl pagūs
Pagāja vēl 5 gadi. Aspirante Marija bija jau tehnisko zinātņu kandidāte Marija Jurjevna. Sieviete kļuva par Krievijas un Vācijas zinātniskās apmaiņas programmas prezidenti un katru gadu nosūtīja desmitiem cilvēku uz Bonnas universitāti. Bet pati sevi viņa metodiski izsvītroja no sarakstiem.
“Tas viss bija ļoti interesanti, bet šajā ziņā es kaut kā sev uzliku krustu. Padomāju – lai brauc jaunie, savā vecumā es visu zinu,” – atceras Marija.
Tā zinātnes dzīve ritēja savu gaitu, bet ģimenes – nekādi neizdevās.
“Mēs taču vienmēr esam aizņemti, mums daudz darba. Vispirms kandidāta statuss, tad doktorantūra, pēc tam mums ir skolnieki, tad atbildīgs darbs… Un visu laiku domā par to, ka vēl ir laiks, ka vēl var pagaidīt, vēl nav vakars. Mēs esam bērni, kas dzimuši sešdesmitajos, mums vienmēr bija lieli mērķi, milzīgas ieceres, lieli darbi. Sanāk, ka kādā brīdī tu saprotu, ka viss ir beidzies un nekas nav palicis. Kāds tukšums dvēsele, “ – stāsta profesore.
Saskaņā ar viņas sacīto, protams, daudzi jautāja: “Bet kā tad bērni?” Skanēja diezgan klasiski – “dzemdē vismaz sev.” Marija atceras: viņa nolēma, ka bērni viņai nebūs ne 40 gados, bet krietni ātrāk – 35 gadu vecumā.
“Tajā laikā nomira mana mamma, un es paliku ar tēvu divatā. Es sapratu, ka pazaudēt tēvu es nevaru. Viņam bija jau 65, vajadzēja kopt. Lūk, tā arī bija mana ģimene,” – norāda Marija.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk