Es esmu pensionāre. Bet, kad svešinieki mani sauc par “vecmāmiņu”, tas mani sadusmo

Esmu jau diezgan pieklājīgā vecumā, jau sen esmu pensijā. Tomēr man ļoti nepatīk, kad nepazīstami cilvēki mani sauc par vecmāmiņu. Tādos brīžos es nejūtos īsti labi. Pat kaut kā nedaudz aizvainojoši tas šķiet.

Viss saprotams, kad mani tā mazbērni sauc. Bet, kad mani tā uzrunā nepazīstams cilvēks, tad paliek nelabi. Rodas sajūta, it kā mani aizvainotu bez iemesla.

Pirmo reizi mani tā uzrunāja aptuveni pirms astoņiem gadiem, kad es atnācu uz pieņemšanu pie sava terapeita. Toreiz tas mani pat ļoti šokēja. Bet pats sāpīgākais bija tas, ka par vecomāti mani nosauca vīrietis, kas vecuma ziņā bija vien nedaudz jaunāks par mani.

Vecuma ziņā viņš man nederēja ne par bērnu, vēl jo vairāk ne par mazbērnu. Teju pats pensijas vecumā, bet pret sievieti nekādas cieņas!

Es toreiz biju tā apvainojusies no šādas izturēšanā, ka pat nemācēju atrast pienācīgus atbildes vārdus. Es tikai pa sevi nodomāju, ka esmu tā nodzīvojusies, ka svešinieki mani sauc par vecomāti! Vismaz paldies, ka ne par veceni!

LASI VĒL: Manam dēlam ir 2 gadi, tāpēc mums atlikušas būt kopā ir tikai 17 vasaras, ieskaitot šo

Tagad mani bieži tā sauc. Un pats interesantākais, visbiežāk vīrieši, kas ir mani vienaudži. Reizēm tā vien gribas tā rupjāk atbildēt pretī. Bet es sevi savaldu. Bet reizēm es reaģēju ar maigumu un kā atbildi uzdodu jautājumu: “Ko tev vajag mazdēliņ?” Bet pēc tam sekoju līdzi cilvēka reakcijai.

Un kopumā, lielāk daļa pēc šādas atbildes kaut kā piesarkst un samulst, jo saprot, ka ir kaut ko ne tā sarunājuši un ne pa tēmu. Bet tajā pašā laikā nekad neatvainojas, bet vienkārši klusējot paiet garām.

 

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Leave a Comment