Tomēr viņa ļoti kautrējās, daudz nerunāja un grūti viņai vedās kontaktēšanās.
Kad es pajautāju, vai viņa grib, lai es kļūtu par viņas mammu, viņa vienkārši aizbēga.
Sabēdājusies es aizgāju mājās, bet nākamajā dienā atkal atgriezos.
Tā pagāja gandrīz pus gads.
Olgas attieksme pret mani tā arī nemainījās. Viņa regulāri bēga no manis, kolīdz sākām runāt par adoptēšanu.
Bet es tik ļoti gribēju paņemt tieši šo meitenīti!
Kāpēc? – jūs jautāsiet.
Godīgi sakot… es nezinu. Kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, sirds tā sāka sisties, it kā zinātu – tā ir MANA meita!
Es viņu uzreiz iemīlēju. Un skumjās acis, un viņas nedaudz saliekto gaitu, un nedaudz lauzīto runu.
Man šajā bērnā patika viss. Varbūt iepriekšējā dzīvē viņa bija mana meita?
Savādāk, no kurienes tik izteiktas jūtas pret svešu bērnu, kuru es tik ļoti gribēju padarīt par savu. Dot viņam laimi un siltumu.
Reiz es atnācu uz bērnu namu jau atvadīties. Ko padarīt? Es acīm redzot nepatīku meitenei… Ieeju Olgas istabā:
-Olga, mana mīļā. Tu man ļoti iepatikies, un es gribētu tevi paņemt pie sevis. Bet redzu, ka tu negribi, lai es būtu tava mamma. Es aizeju. Visticamāk, mēs vairāk neredzēsimies. Uz redzēšanos.
LASI VĒL: Es esmu pensionāre. Bet, kad svešinieki mani sauc par “vecmāmiņu”, tas mani sadusmo
Es jau biju piegājusi pie durvīm, kad Olga klusā balsī sacīja:
-Mammu! Neaizej! Mana dārgā, – un klusām sāka raudāt.
Es viņu apskāvu un cieši piespiedu sev klāt. Mana meitenīte. Nekur es neiešu. Mēs vienmēr būsim kopā.
Pēc tam Olga man pastāstīja, kāpēc tā uzvedās. Viņas draudzeni Taņu arī paņēma kāda ģimene:
-Tante atnāca, tāda skaista, viņa ļoti labi smaržoja. Taņu paņēma, bet pēc tam… atveda atpakaļ, sacīja:
-Man nav vajadzīga tāda meita! Viņa man visus nervus noēda ar savām histērijām naktīs. Pamostas un kliedz, kā traka. Jā, un vēl arī ļoti nepaklausīga.
-Tante to visu audzinātājai stāstīja, bet es dzirdēju, domāju, ka arī tu mani atvedīsi atpakaļ, jo es arī naktīs bieži raudu…
Manu meitenīt, cik gan daudz tu esi pārdzīvojusi… Neatdošu atpakaļ…
