Es sāku audzināt savus bērnus kā Keita Midltone, un tagad mana ģimene ir teju pilnībā mainījusies

ŠĪ metode ir  “sarunu dīvāns”.

Ar maziem bērniem Keita vienmēr sarunājas  “viņu acu līmenī”. Tas ir vēl viens likums mierīgu bērnu audzināšanai, kuru Keita ievēro.

Jau no maza vecuma Keita mācīja bērniem, ka šis svētais dīvāns ir maģiska vieta sarunām, un, ja bērni nevar kaut ko dalīties, viņi dodas uz šo dīvānu un cenšas par to vienoties mierīgi, konstruktīvi. Protams, viņu vecāki viņiem to māca ar savu piemēru. Viljams un Keita jau no kopējās dzīves sākuma bija vienisprātis, ka viņi nekliedz un nepacels viens pret otru balsi. Ja esat neapmierināts, izsakiet savu neapmierinātību ar mierīgiem vārdiem. Lai dzirdētu, nav jākliedz.

Jau pirmajā dienā, brokastīs, bērni sāka strīdēties savā starpā un kliegt viens uz otru, un mēs ar vīru ieraduma dēļ sākām kliegt uz bērniem. Un pēkšņi bez brīdinājuma es apklusu un klusi teicu: visi, puiši, mierīgi, mēs vairs nekliedzam šajā ģimenē … Visi bija pārsteigti. Neviens man neticēja, mans vīrs pat pasmējās.

Patiesībā ir ļoti grūti apzināti dzīvot bez kliedzieniem, it īpaši pašā sākumā. Jums liekas, ka jums vienkārši jāatsakās, jo kliedziens ir vienkāršākais veids, kā mazināt spriedzi, kairinājumu un vispār jau ir pazīstams saziņas veids, kuru visi ātri saprot. Es arī mēdzu vienmēr kurnēt! Tā bija briesmīga atzīšanās sev …

Neskatoties uz vīra skepsi un bērnu provokācijām, es centos nebļaut, atturējos, visiem atgādināju, ka kliegt ir slikti. Es lasīju psihoterapeites Annas Marijas Tipperes rakstus, ka kliegšana bērna psihei ir postoša. Mani pārsteidza tas, ka bērniem no ģimenēm, kurās vecāki pastāvīgi kliedz uz viņiem un viens pret otru, bieži ir ļoti zems pašnovērtējums un viņi ir ļoti uzņēmīgi pret depresiju. Vecāku kliedzieni bieži ir veids, kā atbrīvoties no paša neapmierinātības, bet ne veids, kā iemācīt bērnam rīkoties pareizi.

Viens no daudzajiem Keitas dīvāniem …

Paturot to prātā, es, tāpat kā Keita, mājās izveidoju “mazu dīvānu sarunām”. Es sāku izteikt savas jūtas – dusmas, aizkaitinājumu, aizvainojumu -, nevis uzreiz sāku kliegt. Bērni sāka mani labāk izprast, un man bija sava veida pašterapija, es palīdzēju sev labāk izprast situāciju, to, ka tas mani sadusmo, nelietojot dusmas.

Kad mēs kliedzam uz bērniem, ne mēs, ne bērni nevaram saprātīgi spriest, mūs kavē paaugstināts kortizola līmenis, kas stresa laikā izdalās asinīs. Kortizola atgriešanās normālā līmenī prasa 90 minūtes, lai mēs varētu prātīgi novērtēt notiekošo un atrast mierīgus vārdus, ar kuriem runāt.

Lasi arī: Zināms, ko pēc LNT likvidēšanas tagad dara bijušais TV ziņu diktors Andris Auzāns

Tātad dīvāns bija tā vieta, kuru mēs sākām izmantot pirms skandāla sākšanās. Ja noticis skandāls, tad apmēram pusotru stundu gaidījām, lai satiktos uz dīvāna un mierīgi parunātos.

Keita varbūt nav kliedzoša, bet tomēr stingra mamma …

Pagāja zināms laiks, un visi ģimenes locekļi sāka nomierināties. Kādu dienu bērni saprata, ka esmu nervoza, un aicināja apsēsties uz dīvāna un parunāt par to, kas mani satrauc.

Tas bija ļoti aizkustinoši! Pats žests, pats fakts. Viņi saprata. Mēs visi sapratām, ka mums ir jāpalīdz vienam ar otru, lai izvairītos no klaigāšanas…