Vai ir nepieciešams kāds būtisks iemesls, lai dzīvotu vai mirtu? Mēs esam sabiedrība, kura īsti nerunā par psiholoģiskām problēmām, depresiju, šizofrēniju, kur nu vēl domām par pašnāvību.
Vai vajadzētu sniegt palīdzību cilvēkam nomirt, ja viņam netiek sniegta palīdzība, lai viņš varētu dzīvot?
Vācijā ir radīta “Miršanas palīdzības” asociācija (Help to Die Germany/ Sterbehilfe Deutschland). Gada maksa šajā asociācijā ir 200 Eiro, kas biedriem nodrošina palīdzību pašnāvības veikšanā, jebkurā laikā un vietā, kad viņi to vēlas. Šobrīd viņiem ir ap 600 biedru. Vienreizējais mūža maksājums ir 2000 Eiro.
Lai pieteiktos šajā biedrībā ir jābūt sasniegušam nobriedušu vecumu, ne mazāku par 21 gadu un jāizprot pašnāvība kā tāda.
2013. gada laikā, asociācija palīdzēja aiziet no dzīves 41 cilvēkam. Neviens no šiem cilvēkiem nebija fiziski slims. Tie bija cilvēki ar smagām depresijām vairāku dekāžu garumā vai cilvēki, kuri baidījās novecot, iegūt smagas slimības un nonākt pansionātos.
Katru gadu Vācijā 3000 cilvēki, kuri ir vecāki par 65 gadiem, izvēlas labprātīgi aiziet no dzīves. Pasaulē pašnāvības izdara aptuveni 1 miljons cilvēku katru gadu. Eitanāzija ir legāla tikai Beļģijā, kad to veic ārsts. Beļģijā aptuveni 5 cilvēki dienā mirst asistētā pašnāvībā. Citās valstīs tas ir pieejams, bet ārsts nepiedalās šajā procesā.
Kāds vīrs, kuram ir 84 gadi, ir piedzīvojis veiksmīgu ķīmijterapiju, viņam sāp locītavas, ir glaukoma, lieto uz opija bāzētas zāles un viņš ir 2 reizes kriti. Vienu reizi vannā, guļot tur pāris stundas un otro reizi uz ielas. Viņš ir asociācijas biedrs un viņš vēlas ziedot visu savu naudu asociācijai pirms savas nāves: “Man ir 7 tūkstoši eiro bankas kontā. Es gribu jūs iepriecināt un tad nomirt!” saka vecais vīrs
Asociācijas vadītāja sirds sažņaudzas un prātam cauri izskrien doma: “Bet kādēļ, kādēļ tu pats sevi nevarēji iepriecināt, lai gūtu vismaz pēdējos prieka brīžus?”
Pirms asistētās pašnāvības tiek veiktas 2 garas intervijas. Pirmajā šis vecais vīrs pastāstīja par sava dēla nāvi, kad dēls pubertātes vecumā, esot ārā, nosala līdz nāvei, kāda izbraucienā ar draugiem. Viņa laulība beidzās, jo viņa sieva vīram pateica: “Tu gultā nedari neko citādāku.” Tas bija vienīgai, ko viņš pieminēja par savu laulību.
Viņš bija precējies 2 reizes. Abas sievas nomira no vēža. Meita ir dzīva, tālu prom, ārzemēs un pa retai reize viņi sazvanās. Viņš ir nolēmis gaidīt savu nāvi līdz pavasarim, kad viņa meita viņu būs apciemojusi.
Avots: ozy.com
