Pastāstīju kā ir, un mēs aizgājām pie dzemdību nodaļas vadītāja. Un tur izstāstīju. Aizgājām pie galvenā ārsta. Tur es visu vēlreiz izstāstīju: – Vai var tā izdarīt, ka es esmu šo bērniņu dzemdējusi, bet viņa … nav dzemdējusi. Es nezinu kā, bet vai var tā izdarīt, ka viņš būtu pilnībā mans?
Lai nebūtu vīram un radiniekiem tas viss jāskaidro, vai var vienkārši pateikt, ka es dzemdēju divus un viss! – Man bija liels vēders, un šī ideja man šķita lieliska.
Ārsti tik pavēra muti. Galvenais ārsts bolīja acis. – Ko jūs, mīļā! Tas taču ir likuma pārkāpums! Man jūsu dēļ tiesas priekšā stāties? – Nu kāda jums starpība? Izdomājiet kaut ko! Lūdzu! Pat ja mēs dzemdēsim atšķirīgos datumos, ierakstiet pēc tam manu dzemdību laiku! Vai arī jūs viņu kādam pārdosiet? – tobrīd pateicu jau par daudz un aizvainotie mediķi mani izdzina laukā.
Tajā naktī Oksana dzemdēja. Es sabēdājos, bet sirdī cerēju, ka Dievs šim bērniņam ir sagatavojis labu likteni. Es neļāvu sev par to pārāk stipri domāt, lai nenovestu sevi līdz asarām un mierinoši glaudīju savu lielo vēderu. Nākamajā vakarā man sākās kontrakcijas. Dzemdības bija smagas. 6:55 kļuvu par Jūlijas mammu. Uzreiz pēc dzemdībām pie manis pienāca galvenais ārsts:
-Jūs nepārdomājāt? Sākumā nesapratu, par ko viņš runā. Bet, kad sapratu, tad māju ar galvu: – Nē! Nē! Nē! Nepārdomāju! Lūk, tā es dzemdēju dvīņus – Daņilu un Jūliju. Vīram pa telefonu es neteicu par dvīņiem. Vīrs, kad ieraudzīja, bet zināmā šokā… Viņš apsēdās un palūdza ūdeni, izdzēra un teica: Taču ultrasonogrāfijā nebija… Viņš strauji piecēlās un pasmaidīja, it kā kaut ko atceroties.
LASI VĒL: Notikusi nelaime Lato Lapsas mājā
-Davai, nosauksim kā manu vectēvu – par Daņilu? – Labi, davai. Es raudāju, bet viņš domāja, ka no prieka. Un es arī raudāju gan no prieka, gan no saprašanas, ko es daru, ka viņam meloju, ka pēc 2 dienām melošu visiem, bija bail.
Man nav ne jausmas kā viņi to visu noformēja, bet formāli mums jau no sākuma viss bija kārtībā. Tagad maniem bērniem jau palika 15 gadi. Mēs devāmies makšķerēt. Daņilam uzdāvinājām spiningu, Jūlijai kalnu velosipēdu.
Tur es nolēmu, ka vīram visu izstāstīšu, tikai nevarēju to izdarīt skaidrā prātā – baidījos no viņa reakcijas, tāpēc iedzēru. Tad vairs nebija tik bail. Atpakaļ ceļā no veikala paņēmu divus spēcīgākus vīnus. Uz vīra izbrīnu atbildēju: “Nu svētki taču”. Bērni aizgāja gulēt vēlu, bet es virtuvē uzklāju galdu vakara turpinājumam. Kad otrā pudele bija jau teju cauri, sāku stāstīt. Igors klausījās, pēc tam sacīja: – Neticu.
Nākamajā vakarā viņš pārjautāja: – Tā ir taisnība? – Jā, – tagad es vairs nebiju tik drosmīga, galvu biju nokārusi zemāk par pleciem. Mēs ilgi runājām, es raudāju. Kā akmens no sirds novēlās, vīrs mani saprata. – Nu tu dod! Daņila, Juļa, nāciet šurp! – bērni atnāca, es sastingu. – Jūsu māte ir spēcīga un gudra sieviete!