Ģimene publisko attēlus ar savas mātes ciešanām, lai mudinātu valdību legalizēt eitanāziju

Treisija stāsta: “Viss, ko māte varēja darīt, bija ciest. Tās bija mocības, absolūtas mocības.

Kāpēc mūs vairāk uztrauc savu mājdzīvnieku nekā savu mīļo cilvēku ciešanas? Ja mana mamma būtu bijusi suns, un tētis būtu viņu atstājis tādā stāvoklī, tētis nokļūtu cietumā, un suns tiktu iemidzināts.

Tad kāpēc ir normāli ļaut ciest cilvēkam? Valdībai jāredz, ka cilvēki vēlas būt tiesīgi izvēlēties, kad nomirt.”

20161212_231242JPG

Vīrs Toms, kurš pats ir akls, 51 gadu bija uzticīgs sievai. Viņš rūpējās par viņu slimības laikā un juta, kā sieva zem viņa pieskārieniem kļūst arvien mazāka un trauslāka.

20161101_150806JPG

20170112_132026JPG

Lasi vēl: 17 briesmīgi gadījumi, kas parāda, pie kā noved plastisko operāciju atkarība (+ foto)

20170112_004847JPG

69 gadus vecais vīrietis stāsta: “Viņa nevēlējās būt par nastu. Viņa bija māsiņu un kopēju mīļākais pacients, jo viņa nekad nesūdzējās. Viņa vienmēr atvainojās, ja viņai bija čūlas un, ja tās kļuva sliktākas, viņa teica “piedodiet”.

2TI_9140JPG 20160828_145414JPG 20161212_2314351JPG

Flora nepārtraukti cieta ne tikai fiziski, bet arī morāli. Viņa nepārtraukti atkārtoja tādas lietas kā “es negribu šeit būt” un “es negribu jūs rīt redzēt”.

20161210_182858JPG 20160914_142350JPG

Flora lūdzās vīram un meitai, lai ar morfiju un miega zālēm palīdz viņai izbeigt šīs ciešanas, bet ģimenes locekļi nedrīkstēja to darīt. Viņi neko nevarēja darīt, lai sievietes ciešanas atvieglotu.

Viņa nomira 2016. gada 12. decembrī savās mājās.