Treisija stāsta: “Viss, ko māte varēja darīt, bija ciest. Tās bija mocības, absolūtas mocības.
Kāpēc mūs vairāk uztrauc savu mājdzīvnieku nekā savu mīļo cilvēku ciešanas? Ja mana mamma būtu bijusi suns, un tētis būtu viņu atstājis tādā stāvoklī, tētis nokļūtu cietumā, un suns tiktu iemidzināts.
Tad kāpēc ir normāli ļaut ciest cilvēkam? Valdībai jāredz, ka cilvēki vēlas būt tiesīgi izvēlēties, kad nomirt.”
Vīrs Toms, kurš pats ir akls, 51 gadu bija uzticīgs sievai. Viņš rūpējās par viņu slimības laikā un juta, kā sieva zem viņa pieskārieniem kļūst arvien mazāka un trauslāka.
Lasi vēl: 17 briesmīgi gadījumi, kas parāda, pie kā noved plastisko operāciju atkarība (+ foto)
69 gadus vecais vīrietis stāsta: “Viņa nevēlējās būt par nastu. Viņa bija māsiņu un kopēju mīļākais pacients, jo viņa nekad nesūdzējās. Viņa vienmēr atvainojās, ja viņai bija čūlas un, ja tās kļuva sliktākas, viņa teica “piedodiet”.
Flora nepārtraukti cieta ne tikai fiziski, bet arī morāli. Viņa nepārtraukti atkārtoja tādas lietas kā “es negribu šeit būt” un “es negribu jūs rīt redzēt”.
Flora lūdzās vīram un meitai, lai ar morfiju un miega zālēm palīdz viņai izbeigt šīs ciešanas, bet ģimenes locekļi nedrīkstēja to darīt. Viņi neko nevarēja darīt, lai sievietes ciešanas atvieglotu.
Viņa nomira 2016. gada 12. decembrī savās mājās.
