No sākuma nedaudz parunāsim par mazliet mazākām mājām, proti, tā sauktajām piecstāvenēm. Šeit viss ir pavisam vienkārši. Saskaņā ar būvkonstrukcijas normatīviem, ēkām, kas pārsniedz 15 metru augstumu, proti, piecus stāvus, nepieciešams ierīkot liftu. Tādēļ tolaik tika ekonomēts, kā vien varēja, un šajā gadījumā ekonomēja, neierīkojot liftus.
Patiesībā ļoti daudzas likumsakarības skaidrojamas ar cilvēku vēlmi ekonomēt, ņemot vērā to, ka lielākā daļa deviņstāveņu tika būvētas PSRS laikā. Ēkas, kuru augstums ir augstāks par 28 m, nepieciešams aprīkot ar kāpņu telpām, kuras nav tik viegli piedūmot (tā saucamās “H1” tipa kāpnes), lai kāpņu telpas spētu vēdināties caur atvērtiem balkoniem. Tas krasi palielināja ēkas celtniecības izmaksas, un tādi izdevumi atmaksātos tikai 14 – 18 stāvu celtnēs.
Turklāt ēkās, kurās bija vairāk par deviņiem stāviem, bija nepieciešami divi lifti, kā arī gāzes plītis drīkstēja izmantot tikai līdz devītajam stāvam – augstāk gan nē.
Taču, ja bija vēlme, tad visam šim varēja apiet ar līkumu (izveidot ātrgaitas liftu, trauksmes signālus ar dūmu detektoriem un daudz ko citu). Galveno iemeslu, kādēļ deviņstāvenes tika projektētas šādi, arhitekti nosauc faktu, ka ugunsdzēsēju kāpnes ir 28 metru garas.
Lasi vēl: ĢENIĀLI: Pāris no Jelgavas atklāj, kā lēti izremontēt PSRS laika dzīvokli: fantastisks rezultāts!
Pēc normatīvajiem dokumentiem tieši šāds ir attālums, kādu iespējams sasniegt līdz pēdējam stāvam, izmantojot ugunsdzēsēju kāpnes. Pārsvarā, izņemot retus gadījumus, ar ugunsdzēsēju kāpnēm iespējams sasniegt pēdējo, proti, devīto stāvu.
Protams, ka ir arī daudz un dažādi izņēmumi, jo ir iespējams atrast arī tolaik būvētas desmit stāvu ēkas, taču tas ir retums.
Avots: ofigenno.com