Rikijs, uzstājoties gadu pēc izlaišanas brīvībā, stāsta, ka viņš ir saticies nu jau ar pieaugušo vīrieti, kurš sniedza liktenīgo liecību pret viņu tālajā 1975.gadā – viņš viņam ir piedevis. Arī pats vīrietis esot visus šos 39 gadus dzīvojis ar vainas apziņu, ka ļāvis policijai izdarīt spiedienu uz viņu. Rikijs stāsta, ka ir jutis gan tā vīrieša, gan savas dvēseles atvieglojumu saistībā ar piedošanu.
Rikijs atceras tās sajūtas, kuras viņš juta, kad iznāca no cietuma. Viņš teica, ka kopš 1975.-2014. pasaule ir ļoti mainījusies. Viņš ir juties kā citplanētietis pats savā valstī. Viņam adaptēties “jaunajā pasaulē'” ir palīdzējuši atsaucīgi un laipni cilvēki. Viņš stāsta, ka cietumā visus 39 gadus bija viens režīms – katru dienu viens un tas pats. Iznākot no cietuma, režīma neesamība likās nepierasta. Ikviens cietumnieks sapņo par brīvlaišanas dienu, taču, kad tā pienāk, viņi nezina, ko darīt – galvenais ir tikai darīt ko citu kā cietumā.
Lasi vēl: Kādai mājsaimniecei piespriests cietumsods, vīrs viņu iesūdzēja tiesā neticama iemesla dēļ!
Rikijs, stāstot par savu dzīvi pirms bērnības, atminas, ka viņam ļoti patika apmeklēt mākslas muzeju. Viņa mīļākais eksponāts bija bruņinieks uz zirga. Viņš to zināmā mērā uzskatīja par savu draugu, jo tas bija pirmais eksponāts, ko varēja ieraudzīt ieejot muzejā – Rikijam patika domāt, ka bruņinieks viņu sagaida un viņš vienmēr pārmija pāris vārdus ar viņu.
Ieeja muzejā tajā laikā bija bezmaksas, un viņš tur uzturējās regulāri. Rikijs to sauc par savu svētnīcu. Bērnībā viņš tur bija izpētījis pilnīgi visus eksponātus, un tur arī izveidojās viņa mīlestība pret mākslu. Cietumā viņš lasīja daudz mākslas grāmatu un iznākot apmeklēja to pašu muzeju vēlreiz (viņu uzaicināja). Viņš bija patīkami pārsteigts satikt savu “seno draugu” bruņinieku uz zirga – tas, lūk, esot īsts draugs, kas tevi sagaida par spīti pagājušajiem 39 gadiem.
Avots: rd.com
