Fanātiķi meklē domubiedrus dažādās interešu jomās. Interneta tīklā viņi parasti apvienojas virtuālajās kopās vai biedrībās, kas ir vairāk vai mazāk aktīvas.
Grafomāni. Viņiem pats svarīgākais ir iespēja bez jebkādām problēmām publicēt saitā savas domas, izteikumus un pat literārus sacerējumus. Turklāt darīt to, skaidri apzinoties, ka kāds rakstīto noteikti izlasīs. Tīklā esošā virtuālā dažādu sacerējumu “bibliotēka” aizņem miljoniem virtuālo hektāru.
Mūžīgie klejotāji. Šos cilvēkus piesaista bezmērķīga un arī bezjēdzīga klejošana pa saitiem un portāliem. Parasti tieši šāds laika pavadīšanas veids – ieiet tīklā – ir viņu mērķis. Šī ir pati spēcīgākā inernetatkarība, jo cilvēku doties virtuālajā pasaulē mudina nevis kādas konkrētas intereses, bet pats process, interneta plašumi.
Pļāpas ir regulārie komentētāji un čatotāji. Viņiem ir svarīgi runāt, runāt un runāt stundām un dienām ilgi – vienalga, ar ko un par kādu tēmu. Varētu pat teikt, ka tā ir sava veida runāšanas nesaturēšana.
Spēlmaņi. Esošās datoru tehnoloģijas iespējas ļauj virtuālajā telpā spēlēt azartspēles, turklāt – arī uz naudu. Neskaitāmos daudzumos tiek piedāvātas arī visādas citādas spēles dažādiem vecumiem un interesēm.
Interneta slepenie aģenti: kā viņus atpazīt?
Atpazīt internetatkarīgo cilvēku, kurš virtuālajā pasaulē dzīvo citu acīm apslēptu dzīvi, nav nemaz tik grūti – to var noteikt pēc dažām visizplatītākajām pazīmēm.
Lasi vēl: Tests. Cik dziļi esat ierauts interneta atvarā?
✓ Šim cilvēkam krasi mainās dienas režīms, kas būtiski atšķiras no pieņemtās normas: naktīs viņš neguļ, bet sēž internetā bezmaz līdz rītam.
✓ Viņam ir zudusi interese par normālu maltīti. Kad jūt izsalkumu, uz ātru roku kaut ko uzkož, neatejot no monitora.
✓ Kļūst viegli nokaitināms un dusmojas uz visiem, kuri viņu iztraucējuši brīdī, kad viņš iegājis internetā. Vai arī ir absolūti “nepieejams” – nevienu ne redz, ne dzird.
✓ Atsakās izpildīt jebkuru lūgumu kaut kur aiziet un kaut ko izdarīt.
✓ Atbildot uz pavisam vienkāršiem jautājumiem, sāk melot un visādi izlocīties, tādējādi cenšoties noslēpt virtuālās dzīves konkrētas detaļas. Tas liecina, ka viņa darbošanās tīklā vairs nav uzskatāma par normālu.
✓ Monitoru viņš parasti novieto tā, lai neviens nevarētu nepamanīts pienākt no mugurpuses un tajā ielūkoties. Savai drošībai tiek izmantotas arī paroles.
✓ Reālā sadzīves telpa ap viņu sabrūk – viss, ko vien var, tiek atstāts novārtā, citas intereses un iepriekšējais dzīvesveids vairs neeksistē.
Kādas noslieces ir jums?
Uzskata, ka virtuālajai komunikācijai īpaši pievēršas cilvēki ar noteiktām nosliecēm, kuras psihologi sliecas vērtēt kā novirzi no normas.
Apslēptākās vēlmes
Dažiem cilvēkiem ir gandrīz nepārvarama nepieciešamība laiku pa laikam (dažkārt – arī bieži) sekot savas būtības apslēptākajiem netikumiem. Kādam ir nosliece uz seksuālām perversijām, cits pārdomā un iztēlojas vardarbības detaļas. Virtuālā dzīve ļauj šīs tieksmes īstenot, nepārkāpjot likumu un nenodarot būtisku reālu kaitējumu citiem cilvēkiem.
Gribu pasakā
Mūsdienu reālā dzīve ir gana grūta un problēmu pārpilna, tāpēc jebkuram dažreiz var rasties skumji sapņaina vēlēšanās nonākt kādā pasaku valstībā, kur viss notiek tikai tā, kā gribētos. Taču ir cilvēki, kuriem šī vēlme ir pastiprināti izteikta un par kuriem mēdz teikt, ka viņi bēg no realitātes. Virtuālā pasaule ir tā, kas viņiem sniedz šo patvērumu, un uzskatīt, ka dzīve “tur” ir svarīgāka, var ļoti ilgi.
Man otrais “es”
Daudziem cilvēkiem ļoti gribas būt ne tādiem, kādi viņi ir, un arī šajā ziņā atkal izlīdz internets. Virtuālajā pasaulē var dzīvot ne tikai ar izdomātu vārdu – var izdomāt arī jaunu biogrāfiju u. tml.
Pie kā noved ilūzijas?
Ir pierādīts, ka sākumposmā internetatkarības iedarbību var pielīdzināt efektīvai psihoterapijai, kas palīdz atbrīvoties no daudzām problēmām: nedrošības, neticības sev, depresijas, stresiem. Vēl vairāk – nereti notiek tā sauktā atkarību nomaiņa, kad cilvēki ar daudz nopietnākām atkarībām (alkoholisms, narkotikas) no tām atbrīvojas un kļūst par internetatkarīgajiem.
Taču laika gaitā terapijas funkcijas pamazām transformējas un kļūst par pieradumu pie zālēm. Ja īstajā brīdī neapstājas (kaut vai uz kādu laiku), atkarība sāk uzņemt apgriezienus ģeometriskā progresijā. Vispirms cilvēks sāk norobežoties no realitātes, zaudē interesi par saviem uzdevumiem un pienākumiem. Ja pirmajā laikā viņš vēl kaut kā cenšas sevi piespiest darīt visu nepieciešamo, tad jo tālāk – jo vairāk viņš ir gatavs visam atmest ar roku, lai tikai varētu doties kārtējā virtuālā ceļojumā.
Atbrīvošanās no jebkuras atkarības praktiski visos gadījumos ir viena un tā pati – ir vajadzīgs pārtraukums. Bet, ja neizdodas atteikties no interneta pašam pēc savas gribas, jārīkojas “nežēlīgāk”, piemēram, uz kādu laiku tas jāatvieno.