Jau četrdesmit dienas pagājušas, kopš Mārīte apglabāja savu vīru. Un četrdesmit pirmajā dienā kāds pieklauvēja pie viņas durvīm — tas bija Nauris.
— Mārīte, es gribēju ar tevi parunāt, — viņš teica, diezgan nedroši.
— Ko tad tu gribi runāt? — ne īpaši draudzīgi atcirta viņa.
Māritei Nauris nekad nav bijis pa prātam — viņš bija straujas dabas un pat mēdza uztaisīt skandālus. Ja ne viņas aizgājušais vīrs, viņa to kaimiņu pat uz mājas sliekšņa nebūtu laidusi. Bet Mārim viņš kaut kā simpatizēja. Vispār viņas vīrs bija ļoti labsirdīgs — visā ciemā ar visiem draudzējās, nešķirojot pēc rakstura.
— Es vakar pie mielasta, četrdesmitajā dienā, publiski tev neko neteicu… lai ļaudis kaut ko sliktu neiedomājas, — Nauris turpināja runāt ar nedrošu balsi.
— Ko tieši tu negribēji teikt? — Mārīte uzmanīgi pārjautāja, kļūstot vērīga.
— Es tev to… nu, gribēju teikt… vajadzētu taču Mārim uz kapsētas pieminekli uzlikt…
— Kā tad! Bez tevis jau zinu! — Mārīte uzreiz aizsvilās. — Mēs ar bērniem to jau sen izrunājām! Un tev vispār kāds sakars ar mūsu lietām? Skaties, lai tavās viss kārtībā, un mūsu dzīvē nebāzies!
— Nu tu, Mārīt, uzreiz tā neuzvelcies, — mierīgi viņu piebremzēja kaimiņš. — Tie pieminekļi tagad nenormāli dārgi. Es pats kapsētā biju, prasīju.
— Mums viss kārtībā. Mēs nebēdājam. Mani dēli pilsētā labi pelna. Būs gan piemineklis, gan metāla žogs. Viss būs, kā pieklājas. Un bez tava atgādinājuma.
— Pagaidi taču! — Nauris sāka zaudēt pacietību, jo viņa raksturs lika par sevi manīt. — Noklausies vismaz reizi cilvēku līdz galam. Tavējiem bērniem, iespējams, tās naudas nemaz nav liekas. Viņiem tā droši vien vajadzīga citām lietām. Un tev arī. Bet es… Es gribu Mārmim uzlikt pieminekli par saviem līdzekļiem. Saprati? Pilnībā par saviem.
— Kā lūdzu? — Mārīte aizdomīgi paskatījās uz Nauri. — No kurienes tev tāda pēkšņa dāsnuma vēlme?
— Vienkārši tā. Es cienīju tavu vīru, tāpēc arī gribu…
— Kas tev vispār liekas, ka vari gribēt ko vien ienāk prātā?! — Sarmīte jau gandrīz brēca. — Tev pašam nauda netrūkst? Vai arī tu slepus esi miljonārs? Cilvēki taču neko tādu par tevi nav runājuši. Tā kā, nesmīdini mani, Nauri! , Nauri! Tev sieva mājās ir. Un ja viņa dzirdēs, ka tu pieminekli manam vīram par savu naudu stādi, viņa mani pēc tam no zemes virsas noslaucīs!
— Neko viņa man neizdarīs! — kaimiņš gandrīz piesita kāju pie zemes. — Viņa jau visu zina un ir pilnībā par!
— O, viņa ir par?! Bet es esmu pret! Tas bija mans vīrs, un tikai es viņam likšu pieminekli! Un likšu – bez tavas palīdzības! Skaidrs? Viss, pietiek! Ej prom. Tagad!
— Tu ko, Mārīt, prātu esi zaudējusi? — Nauris bija apstulbis. — Es taču tev palīdzēt gribu. Par brīvu! Ko tu te vispār dari?!
— Es tev jau teicu — nevajag man tavu palīdzību, — lepni atteica viņa. — Es neesmu nekāda žēlojamā, kam kaut ko tāpat dod!
— Ak, tu spītīgā bāba! — Nauris vairs nevarēja savaldīties. — Kā Māris ar tevi vispār visu dzīvi varēja izturēt?! Ja tu būtu mana, es sen jau būtu tev visas iedomas izpurinājis ārā!
— Ak, tu vēl gribi mani aizvainot?! — Saimniece piegāja tuvāk pie krāsns, skatoties nopietni. — Labāk ej prom, kamēr vēl viss ir kārtībā. Citādi man nāksies pateikt, ko domāju par tavu rīcību.
— Nu labi, es aiziešu, — saka kaimiņš, pēc tam izvelkot naudas skaidru no kabatas un noliekot to uz galda. — Bet vispirms — šeit! Ņem naudu, dari ar to, ko vēlies. Pat krāsnī iemet, ja vajag!
— Tu esi galīgi sajucis, Nauri? — pārsteigta iesaucās Mārīte, ieraugot lielās naudas banknotes. — Kāpēc tu tā vienkārši mētājies ar naudu? Vai tev viss kārtībā ar galvu? Es taču tās naudas varu paņemt un nodot tavai sievai. Lai viņa pati saprot, ko par to domāt.
— Nu tu, Mārīt, gan… — Nauris aizrāvās no sašutuma. — Eh, tu mani piespiedi pateikt tev patiesību… Lai gan es tavam Mārim apsolīju, ka neko neteikšu… Bet nu vairs nav, kur sprukt. Lai viņš man piedod. Es atnācu atdot parādu. Tagad saproti?
— Ko? Kādu vēl parādu?
— Parasts, naudas parāds. Māris man pirms kādiem desmit gadiem ļoti palīdzēja ar šiem līdzekļiem…
— Māris? Tev? Ar naudu? – Mārīte nespēja noticēt savām ausīm.
— Nu jā. Es jau sen viņam gribēju to naudu atdot, bet viņš to neņēma. Teica: “Man pagaidām nauda nav vajadzīga. Kad es aiziešu mūžībā, tad palīdzēsi manai sievai. Var arī ne ar naudu, bet ar kādu darbu.” Eh, Māri, Māri… Es jau pats vairs neesmu diez ko vesels. Un vakar iedomājos — kas tad, ja tev kādreiz vajadzēs palīdzību, bet manis vairs šai pasaulē nebūs? Bet parāds taču paliks. Tāpēc arī gribēju par to naudu Mārim uzlikt pieminekli. Visas summas vērtībā. Nolēmu – kamēr vēl nav par vēlu – labāk palīdzēšu tev. Tagad saproti?
— Nu ko tu muldi?! — Mārīte joprojām viņam neticēja. — Ja Māris kādam būtu aizdevis naudu, viņš taču man noteikti būtu pateicis!
— Nē, viņš tev to noteikti nebūtu teicis. Tu taču būtu tikai uztraukusies un raizējusies. Bet šī bija liela summa – četrdesmit tūkstoši, tomēr nopietna lieta.
— Cik tu teici?.. — Mārīte apklusa un raudzījās uz naudu. — Kā tas iespējams? Un kāpēc es nemaz nemanīju, ka mūsu ģimenē trūkst naudas?
— Tāpēc, ka tavs Māris prata strādāt kā neviens cits. Viņš jums taču uzcēla tik skaistu māju. Redzi, kādu māju viņš uzcēla, bērniem dzīvi sakārtoja. Īsts zelts, ne cilvēks… Tādu reti kurš satiek.
— Bet es taču būtu pamanījusi… — vēl arvien čukstēja Mārīte. — Četrdesmit tūkstoši tajos laikos… Tas taču… Neticami daudz… Un viņš tev vienkārši tāpat iedeva…
— Viņš jau ne tikai man, viņš daudziem ciemā palīdzēja, — pēkšņi atzinās Nauris — Un visiem tāpat arī lika tev neko nestāstīt.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
