— Kāpēc viņš to darīja? — sieviete, apmulsusi, izteica jautājumu. — Kāpēc? Es taču biju viņam tuva, ne?
— Tu jau pati saproti, kāpēc… — plecus paraustīja Nauris. — Sievietes nemīl, kad viņu vīri aizdod naudu. Mana sieva arī tāda pati. Viņa vienmēr saka — aizdot ir viegli, bet atgūt — tas ir daudz sarežģītāk. Un viņai patiešām ir taisnība. Bet Māris bija savādāks. Viņš teica, ka parāds jāatmaksā manai sievai, kad viņa vairs nebūs.
— Ak, Dievs… — Mārīte lēnām apsēdās uz krēsla. — Es jau domāju, kas noticis ar maniem kaimiņiem, vai visi ir galīgi sajukuši? Viens man šķūnim malku atveda pilnīgi bez maksas, otrs nesen rudens laikā zemi uzarot, naudu ņemt atteicās. Un Ivars solīja desmit maisus barības cāļiem arī tāpat.
— Jā, Mārīt. Tāds nu viņš bija, tavs Māris. Bet tu jau vari šos naudas līdzekļus izmantot, kā uzskati par pareizu. Bet, ja esi gatava uzklausīt, būtu labi, ja to novirzītu pieminekļa izgatavošanai. Bet tas jau ir jūsu ģimenes jautājums. Labi, es iešu.
Nauris skaļi nopūtās, pagriezās un devās uz durvīm.
— Nauri, tu… — viņa iesaucās, nedaudz apjukusi. — Lūdzu, piedod man, vecajai, par manu attieksmi. Un… paldies.
— Paldies jāpasaka tavam Mārim. Lai viņam ir mūžīgs miers. — Nauris pasmaidīja saimniecei un izgāja no mājas.
Mārīte ilgi palika pie galda, pārskatot atstātās naudas banknotes, un dziļi nopūtās…
Viņas sirdī bija savādas sajūtas — skumjas un pateicība, bet arī sapratne, ka viņas vīrs ir darījis daudz vairāk, nekā viņa varēja iedomāties. Viņa saprata, ka Māris savā klusumā palīdzējis vairāk nekā vārdi spētu izteikt, un tas ir viņa veids, kā palikt kopā ar viņu pat pēc aiziešanas.
Bieži vien mēs neapzināmies, cik daudz mūsu tuvākie dara par mūsu labklājību, un tikai pēc viņu aiziešanas mēs saprotam, cik liela ir viņu ieguldījuma vērtība. Dažreiz, lai novērtētu to, kas mums ir, ir nepieciešams aplūkot lietas no citas perspektīvas, un tad mēs varam atklāt, cik daudz mīlestības un rūpju ir bijis mūsu dzīvēs.
Kā jūs domājat, cik daudz mēs patiesībā zinām par saviem tuviniekiem un viņu ieguldījumu mūsu dzīvē? Vai bieži ņemam viņus par pašsaprotamiem, līdz ir par vēlu? Aicinu padalīties ar saviem viedokļiem un pieredzēm, jo katra dzīve ir pilna ar neatklātām vērtībām un neredzētām rūpēm.
