Bet es viņām nepiekritu. Nauda man joprojām nebija svarīgākā lieta dzīvē. Es nevarētu dzīvot kopā ar nemīlētu cilvēku.
Ar laiku mans vīrs tika paaugstināts amatā, bet algu viņam tā arī nepaaugstināja. Bet tad viņš pēkšņi man nopirka dārgu mēteli. Es biju pārsteigta un aizkustināta līdz sirds dziļumiem. Viņš parādīja, ka viņam manis dēļ nav žēl nekādas naudas.
Man šķita, ka mums ar vīru ir brīnišķīgas attiecības. Bet tas bija līdz brīdim, kad nejauši ieraudzīju vīra saraksti ar viņa māti.
Izrādījās, ka viņš visus mūsu kopdzīves gadus bija slēpis no manis savus patiesos ienākumus. Dzīvojām, izrādās, tikai no manas pieticīgās pārdevējas algas.
Tikmēr Māris bija iekrājis pirmo iemaksu dzīvoklim, kuru reģistrējis uz mātes vārda un gatavojās par to viņas vietā maksāt hipotekāro kredītu. Šadā gadījumā jaunais mājoklis piederēs tikai viņam.
Es nespēju atgūties no šoka. Sirds man burtiski lūza. Es uzticējos savam vīram vairāk nekā sev, un tā viņš man atmaksāja.
Man nav ne jausmas, kā pareizāk rīkoties. Es vairs neesmu meitene, man nav lielas pieredzes savā specialitātē un diploma. Es neredzu nekādas perspektīvas. Ļoti sāpīgi.
Bet ko tu darītu manā situācijā? Lūdzu, pastāsti komentāros, būšu ļoti pateicīga!