Vecākais dēls teica, ka esot par agru, jo viņš bez manas palīdzības nespēšot nomaksāt hipotekāro kredītu.
Man bija sāpīgi to dzirdēt. Man jau ir 60 gadi, es vairs neesmu tā jaunā, spēka un enerģijas pilnā sieviete, kāda biju pirms desmit gadiem. Es gribēju pamest visu un nokļūt mājās ar pirmo avioreisu. Bet tagad es sapratu, ka mājās mani neviens, šķiet, negaida.
Nesen večiņa, par kuru rūpējos, tika aizsaukta mūžībā. Tagad varu teikt, ka esmu brīva, tomēr spiesta palikt Zviedrijā. Draudzenes man solīja palīdzēt atrast jaunu darbu, bet nezinu, kas notiks tālāk.
Šobrīd jūtos ļoti vientuļa un aizvainota savu bērnu attieksmes dēļ. Man jau ir mazbērni, bet es viņus esmu redzējusi tikai video ekrānā. Domāju, ka savu dēlu labā darīju visu iespējamo. Tagad būtu viņu kārta par mani parūpēties. Bet es saprotu, ka drīz viņi sāks manipulēt ar mani. No otras puses, es nevēlos sabojāt attiecības ar ģimeni. Tie tomēr ir mani bērni, grozi kā gribi.
Bet es gribu akcentēt vienu lietu: strādāt ārzemēs ir ļoti grūti. Arī tur nauda no debesīm nekrīt. Novērtējiet savus mīļos, ja viņi strādā svešā zemē, lai jums finansiāli palīdzētu. Viņi ir pelnījuši cieņu. Es to saku no savas pieredzes.
[ays_quiz id=”10″]
Un cenšos pat nedomāt par to, cik daudz naudas manu bērnu ģimenes no manis ir saņēmušas. Un tagad viņiem joprojām ir par maz.
Dārgais lasītāj, ko tu domā par manu situāciju? Kā man būtu jārīkojas? Būšu pateicīga, ja paudīsi savu viedokli komentāros!
