Pēc tam, kad meitene bija tikusi harēmā, viņu sagaidīja divus gadus ilgs visaptverošs apmācību kurss, jo bija negods doties pie sultāna, ja meitene bija nesagatavojusies. Odaliskām mācīja valodas, Korānu, literatūru, viņas daudz dejoja, spēlēja muzikālos instrumentus, sacerēja dzejoļus un pat mācījās spēlēt sultāna stabulīti.
Kurss iekļāva arī sevis kopšanu – sievietes zināja, kā pagatavot jebkādu masku un ar ko sevi smērēt. Viņas apmācīja, kā pareizi ģērbties un kādus aksesuārus izvēlēties. Harēmas sievietes mācēja savaldzināt un prata visādas intīmās kustības. Tās bija speciālas dejas – striptīzs un vagīnas muskuļu treniņi.
Tolaik kosmētiku ražoja tikai no dabīgām izejvielām un tā bija ļoti dārga. Īpašā cieņā bija malvas ziedu eļļa – katru dienu uz harēmu tika sūtīti simtiem kilogrami šo ziedu. Uz harēmu īpaši tika piegādāti arī speciāli māli, garšaugi, henna, rozes un neļķes. Nemaz nerunājot par kanēli, citroniem, antimonu un tonnām zelta un sudraba rotaslietu. Turku rožu eļļa joprojām ir izmantota luksusa kosmētikā.
Lai vai kā, iespējas tikt pie paša sultāna nebija nemaz tik lielas, jo bija iespējams, ka visu mūžu nodzīvosiet harēmā, sultānu nemaz neredzot. Viņiem jau tā ik dienu priekšā gorījās simtiem skaistu sieviešu. Lai būtu šo sieviešu starpā, bija ļoti jāpapūlas. Ja sultāns meiteni “pamanīja”, tad viņu gaidīja “zelta ceļš” – ceļš no koplietojamām tepām uz sultāna guļamistabu.
Īpaši talantīgas sievietes iekaroja sultāna sirdi gadiem, patiesībā padarot viņu par atkarīgu cilvēku. Jūs noteikti esat dzirdējuši stāstus, kad sievietes, kuras bija savaldzinājušas savus valdniekus, veica arī valdības lietas.
Avots: ofigenno.com
