Viņš mēdza teikt: “Meitene dzīvo viena, bet ciematā ir dažādi cilvēki — ir tādi, kas palīdz, un ir arī tādi, kuru rīcība var nebūt labvēlīga.”
Pamazām Alena ļoti pieķērās gados vecākajam mežsargam un sāka viņu uztvert gandrīz kā ģimenes locekli. Jānis sniedza viņai atbalstu, tomēr neatcēla lielāko daļu uz viņas pleciem gulstošo pienākumu, jo uzskatīja, ka dzīvē būs svarīgi pašai iemācīties tikt galā ar sadzīviskām situācijām un ikdienas rūpēm.
Taču turpmākie notikumi Alenas dzīvē izvērtās negaidīti. Pieaugot, viņa saprata, ka pret Jāni jūt ko vairāk nekā tikai pateicību vai pieķeršanos, un nespēj iedomāties savu dzīvi bez viņa līdzās. Kad Alenai apritēja 19 gadi, viņi oficiāli kļuva par laulātu pāri.
Ciema iedzīvotāji un arī Alenas tante bija patiesi pārsteigti par šādu pavērsienu, taču ne viņu viedokļi, ne apkārtējo izbrīns nespēja ietekmēt Alenas un Jāņa izvēli — viņi bija pārliecināti par savām jūtām.
Alena kopā ar Jāni veiksmīgi rūpējās par mājām un saimniecību. Viņa nolēma palikt ciematā un neatstāt mīļoto, tāpēc pēc skolas beigšanas neizvēlējās studijas pilsētā. Pēc pāris gadiem viņu ģimeni papildināja dēliņš.
Šis notikums ģimeni tikai vēl vairāk satuvināja. Tagad Alenai ir 26 gadi, bet Jānis pavisam nesen atzīmēja savu 69. dzimšanas dienu.
Sieviete atzīst, ka kopdzīves laikā viņa nekad nav izjutusi 40 gadu vecuma starpību. Pēc viņas teiktā, viņi ar vīru vienmēr ir bijuši uz “viena viļņa”.
Vienīgais, kas Alenu nedaudz nomāc, ir vīra labsajūta – viņš gandrīz nemēdz iziet no mājas un nepiedalās mājsaimniecības darbos, tāpēc visi pienākumi gulstas tikai uz viņas pleciem.
Ko tu domā par šo stāstu? Dalies ar savu viedokli komentāros!
“Tev jau 35, bet nav ne bērnu, ne sievas” – dzirdētā dēla atbilde man joprojām palikusi prātā
