Vienmēr esmu apbrīnojusi tos, kas adoptē bērnus no bērnunama. Lai pieņemtu šādu lēmumu, ir jābūt patiesi drosmīgam un labsirdīgam, kā arī jābūt resursiem, kas ļautu izaudzināt šos dzīves pabērnus.
Ļoti biedējoši ir tas, ka mazulis, iespējams, izaugs līdzīgs saviem bioloģiskajiem vecākiem, kuri, iespējams, nav īpaši labi cilvēki. Turklāt bērns var nemīlēt savus adoptētājus; šaubu un baiļu ir daudz.
Pirms pieciem gadiem mani kaimiņi adoptēja mazu puisīti. Kaimiņiene Irina pameta savu pirmo vīru un kopā ar savu pusaugu dēlu pārcēlās uz citu dzīvokli.
Tad viņa apprecējās vēlreiz. Viņas jaunais vīrs bija vismaz desmit gadus jaunāks par Irinu. Viņam nebija savu bērnu, bet viņš tos ļoti vēlējās.
Bet Irinai neizdevās palikt stāvoklī. Ārpusķemerņa apaugļošanai (IVF) vai surogātmātes pakalpojumiem nepietika naudas. Kaimiņu ģimene ir pavisam parasta, viņiem nav nekādu zelta kalnu. Viņiem pat nekad nav bijusi automašīna.
LASI VĒL: Vīrs teica, ka dosies uz dārzu krāsot žogu. Man pārskrēja drebuļi pēc tam, kad pēkšņi piezvanīja kaimiņiene
Neskatoties uz to, pēc kāda laika ieraudzīju Irinu staigājam pagalmā ar bērnu ratiņiem. Tad es nolēmu, ka viņa tikai pieskata kāda cita mazuli. Tikai vēlāk uzzināju, ka Irina un viņas dzīvesdraugs ir adoptējuši mazuli.
Mani ļoti aizkustināja viņu rīcība. Kādi malači Irina un viņas vīrs, zelta cilvēki! Izlēma adoptēt pamestu zīdainīti. Brīnišķīga ģimene. Es biju ļoti lepna, ka pazīstu tik lieliskus cilvēkus.
Bērns pamazām auga. Viņš bija neticami jauks un mīļš. Es savam vīrietim arī ieteicu paņemt bērnu no bērnunama. Argumentēju ar to, ka kaimiņiem klājas tik labi. Bet mans partneris atteicās.
Lūk ko viņš sacija…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
