Linda atklāj, ka viņas dēls sāka pieņemties svarā uzreiz pēc skolas pabeigšanas. Viņas lūgumi ēst liesu ēdienu gāja dēlam gar ausīm un pāris gadu laikā viņš jau svēra pāri 200 kg. Viņai pašai ir liekais svars un attiecīgi viņa zina cik fiziski grūti ar to ir sadzīvot un kādus draudus tas var nest veselībai, par cik viņai pašai ir cukura diabēts, kura dēļ nāksies amputēt kāju, tāpēc par visām varītēm centās dēlu vest uz pareizā ceļa, bet velti.
Kad Pols sasniedza 35 gadu vecumu, viņš sāka izjust sāpes dzimumorgānos. Viņu apskatīja ārsti, sakot, ka būtu nepieciešama magnētiskā rezonanse, lai varētu skaidri noteikt diagnozi, bet diemžēl viņš ir pārāk liels un smags – viņš neietilpst ierīcē. Linda uzskata, ka tas bija vēža šūnu attīstības pats sākums. Attiecīgi, ja tajā brīdī tiktu uzsākta ārstēšana, viņas dēlu varētu glābt. Tobrīd viņi abi saprata, ka dēla liekais svars var izmaksāt viņam dzīvību, jo ārstiem nav iespējas veikt pietiekami daudz diagnostikas metožu, kas viņam būtu nepieciešamas.
Dzimumlocekļa vēzis Polam tika atklāts pēdējā stadijā divus gadus vēlāk un, cenšoties glābt viņa dzīvību, viņam tika amputēts viņa dzimumloceklis, lai gan visiem bija skaidrs, ka ir pavisam neliela iespēja, ka tas varētu glābt viņa dzīvību. Viņš ārstēšanas laikā esot nometis 76 kg, bet tobrīd jau tas vairs neko nemainīja.
Pola māte bija viņam blakus līdz viņa pēdējam elpas vilcienam. Brīdī, kad viņa sirds apstājās, Linda esot jutusies iekšēji sagrauta – viņa bija zaudējusi vienu no saviem dēliem. Viņa saprata, ka viņai ir jābrīdina citas mātes par briesmām un sarežģījumiem, kurus sev līdzi nes liekais svars.
Lasi vēl: Biedējošs zinātnieku atklājums – vēzis, iespējams, ir lipīgs?!
Avots: dailymail.co.uk