“Jā, mammu, es tevi dzirdēju. Ir pagājis krietns laiks, kopš es biju domājis par viņu. Godīgi sakot, man šķita, ka viņš jau pāris gadus ir miris,” es mammai atzinos.
“Juris tevi gan atcerējās. Katrreiz kā mēs satikāmies, viņš vienmēr par tevi apjautājās. Un vienmēr gremdējās atmiņās kā jūs bijāt pavadījuši saulainās vasaras dienas,” māte turpināja : “Zini, pēc tava tēva nāves, Juris vienmēr mēģināja parūpēties, lai tu nejustu tēva trūkumu savā dzīvē.”
“Viņš bija tas, kurš man pirmo reizi dzīvē iedeva rokās ēveli. Bez viņa es tagad nestrādātu, tur kur es strādāju. Juris man iemācīja visas lietas, kuras viņam šķita svarīgas un man būtu jāzina… Es ieradīšos viņa bērēs.” es mammai apstiprināju.
Kad es ierados bērēs, kļuva vēl skumjāk, jo nācās secināt, ka ir tikai pāris cilvēki, kuri ieradušies atvadīties no kaimiņu Jura. Viņam nebija bērnu un lielākā daļa radiniekus bija zaudējis agrākajos dzīves gados.
Ejot mājās no bērēm, es ar mammu piestāju pie kaimiņ Jura mājas. Tā izskatījās pilnīgi tā pat kā manā bērnībā. Mēs iegājām iekšā un arī tur pilnīgi nekas nebija mainījies. Izņemot vienu lietu. Uz viņa darba galda vairs nebija zelta kastītes.
“Kas noticis?” mamma man jautāja.
“Šeit vairs nav zelta kastītes, kurā Juris glabāja to, kas viņam bija vērtīgākais dzīvē,” es atbildēju.
“Kas tas bija?” mamma turpināja taujāt.
“Es viņam tūkstoš reizes biju jautājis, kas tajā atrodas, bet viņš man tā nekad arī neatklāja. Un tagad es vairs nekad neuzzināšanu, kas tajā bija. ” es stāstīju.
Aptuveni 3 nedēļas pēc bērēm uz manu ofisu pienāca paciņa. Izskatījās, ka tā ir izsūtīta pirms 100 gadiem, bet kā sūtītājs bija norādīts mans kaimiņš Juris.
Es atvēru paciņu, tajā bija zīmīte un tā pazudusī zelta kastīte. Ar drebošām rokām, es sāku lasīt zīmīti. “Pēc manas nāves, šo paciņu nododiet manam kaimiņam, Kristapam Zemītim. Tajā atrodas tas, ko es vērtēju vissvarīgāk savā dzīvē.”
Es atvēru zelta kastīti un tajā atradās zelta pulksteni uz kura bija iegravēts “Kristap, paldies par Tavu laiku- Juris”
“Lieta, ko viņš vērtēja visvairāk bija… laiks ar mani” es skaļi izteicu un pusvārdā man aizlūza balss. Es izplūdu asarās un paņēmu divas brīvas dienas, lai aizbrauktu uz mājām un pateiktu paldies savai mammai, par laiku, kuru viņam man ir dāvājusi.
Avots: inspirationpeak.com